Kas ir valsts jaunajam vēlētājam?
Kādā brīdī rodas sajūta, ka vajag, lai kāds filozofs – dzīvs vai sastopams grāmatu lappusēs – tevi palabo un pagriež uzmanības staru uz to, kas līdz šim bijis nezināms un nesaprasts. Mani sauc Jānis Voins, un es neesmu filozofs. Toties esmu izlaidis caur sevi tonnām informācijas, līdz radās nepieciešamība pēc kārtības – vai vismaz tās ilūzijas. Mani interesē, kā digitālajā laikmetā mainās cilvēka priekšstats par valsti un pilsonību un kā šīs pārmaiņas ietekmē demokrātisko līdzdalību. Šo jautājumu spēju skaidri noformulēt, taču, lai saprastu, ko ar to iesākt un kā to pētīt, man ir nepieciešama akadēmiska vide un cilvēki, kuri spēj norādīt uz to, ko pats vēl neredzu.
Līdz šim filozofiju meklēju intuitīvi. Mana ikdiena ir saistīta ar politisko komunikāciju, un ilgu laiku šķita, ka komunikācijas instrumenti spēj izskaidrot notiekošo. Ar laiku sapratu, ka tie labi apraksta, kā cilvēkus iespējams pārliecināt, bet daudz retāk atbild uz jautājumu, kāpēc un kā viņi domā un rīkojas tieši tā. Tajā brīdī kļuva skaidrs, ka ar komunikācijas teoriju vien nepietiek – ir nepieciešama filozofija.
Es nedomāju, ka ir iespējams pārdefinēt to, kas ir valsts un kas ir tās pilsoņi, un tas nebūtu nepieciešams. Nepieciešams ir skaidrot, kā pēdējo desmitgažu sabiedrības pārmaiņas, kas piedzīvotas tehnoloģiju attīstības, sociālo pārmaiņu pašā valstī un tiekšanās uz globalizāciju rezultātā, ir mainījušas valsts nozīmi iedzīvotājam.
Mana pirmā izlasītā grāmata, ko varētu definēt kā filozofisku, bija Kamu “Mēris”. Tai sekoja “Svešinieks” un “Mīts par Sizīfu”. Ja pieņemam, ka jēgas nav un mums tā pašiem jāpiešķir, tad es piešķiru jēgu meklēt un saprast, kāpēc mūsu valsts funkcionē tik neefektīvi.
Virspusējie apzīmējumi, tādi kā korupcija, nesniedza līdz galam atbildi, jo vārdos bija lieli un skaisti mērķi un plāni, kas bieži vien nerealizējas. Sajutos Sartra “Nelabumā”, Nīčes “Tieksmē pie varas”, Fromma “Bēgšanā no brīvības” – bija jāsāk sistematizēt iegūtais. Lai to darītu valsts idejas kontekstā, talkā nāca filozofijas pamatlicēji – Platons un Aristotelis. Zināšanas, ja tās par tādām var nosaukt, sanāca nemonolītas.
Talkā nāca darbošanās politiskajā komunikācijā un mūsdienu un 20.gadsimta filozofija, – Bjong – Čul Hans (Byung-Chul Han) lekciju kurss kā turpinājums Frommam, kurš rakstīja par cilvēku, kas, ieguvis mānīgo brīvību, nodedzina sevi un kā gala iznākumu izvēlas māju sienu ieslodzījumu kā drošu sociuma vietu, kā arī Paskāls Brikners (Pascal Bruckner) “Čību triumfs: par atkāpšanos no pasaules”. Takešo Joro (Takeshi Joro) savā “Nezināšanas mūrī” centās izskaidrot, kas mums traucē izprast apkārtējo pasauli. Izdarīju pārdrošu secinājumu, ka mums ir jauna veida vēlētājs, kuram ir jauna izpratne par to, kas ir valsts, kā tai jāfunkcionē pasaules kontekstā un kas valstij ir jānodrošina. Lielākais izaicinājums būs nodefinēt, ko pats iedzīvotājs uzskata par “parādu” valstij, jo no tā izriet viņa iesaiste un līdzdalība.
Kas ir valsts šim jaunajam vēlētājam (pilsonim)? Cilvēku dzīvē ir radušies jauni ieradumi un vajadzības (vai redzējums) par to, ko viņš grib sagaidīt un var prasīt no valsts. Jaunieši, uz kuriem vienmēr tiek likta cerība, ka viņi ar savu enerģiju kaut ko mainīs, izrādās vēl pasīvāki par iepriekšējo paaudzi. Ja iepriekš bija teiciens: “Vecie nesaprot – atnāks jauna paaudze (mana), būs cita dzīve,” tad diemžēl izrādījās, ka mana paaudze ne ar ko neatšķiras no vecākajām, ja runājam par informācijas analīzi un izpratni par notiekošo.
Kā paviršības laikmetā nodot vēstījumu par esošo valsts definīciju (un tās dažādību) nevis caur konkrētas politiskās ideoloģijas prizmu, bet gan caur sabiedriskas vienošanās prizmu? Kā caur tekstu iedrošināt un motivēt iesaistīties ikdienas valsts pārvaldē? Apgalvošu, ka šī brīža nevalstiskais sektors sevi ir diskreditējis un asociējas ar politikai pietuvinātiem spēkiem.
Jautājums ir šāds – vai iedzīvotājs zina, kas ir valsts, kā funkcionē valsts un kādas ir viņa gaidas no politiķiem kā valsts funkciju nodrošinātājiem? Kāda ir tā forma, kādā izpratni par valsti nodot iedzīvotājam?
Vai mēs izprotam, kas ir valsts jaunajam vēlētājam? No iepriekšējiem valsts pamatpostulātiem mums maz kas ir palicis. Lai pastāvētu valsts, ir vajadzīgs cilvēks, ģimene un vērtības.
Dieva vairs nav – ticība tiek izsmieta kā kaut kas arhaisks, cilvēku attiecības pamatā notiek tiešsaistē. Kā rāda pētījumi, sekss arvien biežāk tiek aizvietots ar elektronisko vidi un vibratoriem, kas samazina jebkādu interesi par attiecību veidošanu, nemaz nerunājot par ģimenes dibināšanu. Savukārt globālā pasaule paredz, ka var aizdoties, kur vien vēlies, bet tavā vietā ieradīsies citi. Kas ir šī valsts, un kam tā ir vajadzīga?
Neslēpjoties atsevišķi politiskie spēki deklarē, ka mums ir jāveicina federalizācija, kas de facto nozīmē suverenitātes zaudēšanu. Laikmetā, kur patriotisms tiek pasniegts kā lamuvārds un publiski tiek apgalvots, ka tautība ir pārdzīvots un abstrakts jēdziens, sava valsts kā vērtība kļūst arvien neskaidrāka.
Kā valsts, kurai nav robežu un nav nākotnes iedzīvotāju, var motivēt savus iedzīvotājus darīt vai nedarīt jebko? Politiskā sistēma dzīvo un turpina pastāvēt tādēļ, ka neviens to neapstrīd – tas ir grūti un laikietilpīgi. Būtu vēlams saprast, kā var noformulēt valsti tā, lai tā visiem būtu interesanta un uztverama kā vērtība.
Jautājums – kā jaunajam valsts pārstāvim radīt interesi par valsts saglabāšanu?
Priekšvēlēšanu laiks ir pateicīgs, lai redzētu, ka mums ir radusies jauna politikas forma, ko es nosauktu par performances politiku jeb politiku, kas aicina “uzstāties publikas priekšā” un kas radikāli atšķiras no iepriekš piedzīvotā. Politikas pirmsākumi ir cilvēka uzruna dzīvajā citiem cilvēkiem – vai līdzīgajiem sengrieķu sarunās, vai, no bruņumašīnas torņa uzrunājot pūli. Tā bija dzīva komunikācija, kas prasīja oratora talantu un abu pušu iesaisti. To aizvietoja ne tik personīgā televīzija, radio un avīzes, tomēr joprojām saglabājot nepieciešamību gribēt uzzināt, kas lika meklēt šos informācijas kanālus. Politiķim bija nepieciešamība meklēt šos kanālus un pielāgot savu vēstījumu līdz tādam sīkumam kā vizuālais tēls vai balss tembrs.
Sociālie tīkli ir sagrāvuši šo sistēmu (kam palīdzējis arī jaunais redzējums, ka tradīcijai un standartam nav nozīmes) – tagad jebkurš spēj stāstīt, ko grib, nav estētisko un stilistisko kritēriju, nav fona zināšanu ne vienai, ne otrai pusei par stāstāmo – prevalē emocijas.
Priekšplānā iznāk “performējošais politiķis” – tas, kurš ir spējīgs radīt saturu sociālajiem tīkliem. Galvenie priekšnosacījumi ir regularitāte, spēja pirmajās trīs sekundēs aizķert izlutināto skatītāju un spēja radīt emocijas nevis pašā uzrunā, bet aizķert tēmas emocionālās stīgas. Ja ar Glorijas Grevcovas eksperimentu (viņu var uzskatīt par pirmo, kas tikai un vienīgi ar sociālo tīklu palīdzību tika ievēlēta Saeimā bez jebkādas iepriekšējas pieredzes vai saistošas darbības) secinājums bija, ka no sociālajiem tīkliem var nokļūt pie varas, tad šodien kļuva skaidrs, ka ar to vien vairs nepietiek. Glorijai ir lielākais sekotāju skaits no visiem politikā iesaistītajiem, taču tas vairs nenodrošina ievēlēšanu.
Nepietiek ar sekotāju skaitu, “like” un “share” – ir jābūt performancei. Tos, kuri spēj performēt, liek sarakstos. Tos, kuri ir aktīvi ar vienu vai dažām tēmām (bieži vien bez izteikta satura vai realizācijas iespējām – galvenokārt emocionāli piesātinātām), bet spēj piegružot sociālos tīklus. Sakarīga informācija pazūd – ir skaļums un enerģija, bet politikas komunikācijā valda eifāzija. Tas it kā ir par ideju, bet bieži vien svešu, nepraktisku un nerealizējamu. Arī šiem kandidātiem redzējums par to, kas ir valsts, ir nenoformulēts un atšķiras atkarībā no politiskās piederības.
Zaudētājs šajā gadījumā ir homo vulgaris, kurš ir spējīgs novērtēt performanci, bet nav spējīgs izprast, kam šai performancei būtu jāseko. Bez priekšzināšanām (kas ir pārmetums mūsu izglītības sistēmai) un paša vēlmes izzināt un analizēt (pārmetums viņam pašam) performanču dažādībā viņš izvēlas košāko, skaļāko un agresīvāko – ar pēc iespējas vienkāršotāku vēstījumu. Šāda pieeja ilgtermiņā degradē visu, bet loģiskā kārtā viņš nespēs nonākt pie secinājuma, ka pats ir līdzatbildīgs par situāciju. Tā vietā nāks nākamā līmeņa košākie, skaļākie un agresīvākie, kuri mēģinās performancē pārspēt iepriekšējos.
Jautājums, ko es uzdodu sev, – kā formulēt informāciju tā, lai:
a) performances politika būtu par saturu, nevis skaļumu un košumu;
b) liktu cilvēkam caur performances enkuriem atlasīt tos, kuriem ir segums vēstījumam.