Mediji, šķiet, tam palīdz, jo ir ērti paust pareizu viedokli un retoriku, kas gan vidējam skatītājam ir pieņemama un saprotama, gan tam, kas seko līdzi, gan vēl vairāk tam, kas neseko. Kā zināms - ja tūkstoš reižu atkārto “kokrūpnieks”, tas kļūst par nenovēršamu serafīmu.

Ir tik daudz sarunāts, ka pat bez apsūdzības jau ir skaidri “vainīgie”. Ģenerālprokurors ir iecēlis sevi Jahves tēlā un ne tikai pirmsprocesuālās darbībās pauž pārliecību par vainīgajiem, bet arī iesaka politisko partiju vadītājiem nākotnes nodarbes. Kā izskanēja viedoklis -līdz šim neviens amata brālis šādā retorikā nebija izpaudies, bet jaunie laiki, jaunās vērtības. Tas pats ģenerālprokurors, noraidot jebkādu kritiku vai savas pozīcijas nepilnību, bez aplinkiem uzsver, ka likums to sargājot no apsūdzībām. Interesants formulējums - interesanta sevis pozicionēšana attiecībā pret likumu. Nevis kalpojot tam un aizsargājot, bet stāvot sāņus, it kā uz viņu tas neattiektos. Sabiedrību šī pozīcija nemulsina - pat uzkurina, asociējoties ar drosmi.

Ir vērts paiet malā un pafilozofēt par to, kā ir un kas būs. Jo šāda pozicionēšana un retorika nav raksturīga modernām demokrātijām - vai tam, ko mēs uzskatām par tādām. Demokrātijā ir pieņemts tāds apzīmējums kā nevainīguma prezumpcija un tiesas lēmums galējā instancē - nevis vienpersonīgs ierēdņa apgalvojums. Sabiedrībai, kas sevi uzskata par demokrātiju, tas mazākais nebūtu pieņemami, par ko publiski paust sašutumu. Mums ir kaimiņi, kur tiešām ģenerālprokurors ir nākamais pēc prezidenta, kurš vietu uzreiz pēc Dieva ir aizņēmis. Tālāk parasti lūdz neaizņemt. Tur tiešām ģenerālprokuroram ir ierasta lieta runāt un, kas svarīgi, darīt ar tiešu pavēli. Kaimiņos par šādu darba stilu paust negatīvu nedrīkst, protams, - jo līdz tiesai var arī nedavilkt. Savdabīgi, ka mums nav jautājumu. Mums, es domāju, sabiedrībai.

Mēs esam piemirsuši (jo skolās māca ko citu), ka bija ne tik seni laiki, kad, lai nokļūtu cietumā, pietika ar anonīmu vēstuli. Ar anonīmo rakstniecību nodarbojās pašas spēka struktūras, negantie kolēģi vai apnicīgie kaimiņi. Tas bija īsākais ceļš karjeras kāpnēs vai dzīvojamās platības iegūšanai. Tā bija politikas sastāvdaļa, kam sabiedrība māja ar galvu, pie sevis sacīdama - mēs nemaz nezinājām, ka tā ir... Redz, kā šis izrādījās... Likās labs cilvēks... Pēc paaudzēm uzzinot, ka tā nemaz nebija un labs cilvēks tika nepatiesi nosodīts. Tajos laikos pat imitēja tiesas - troikas - jo pat sociālistiskajā teātrī tam bija nozīme.

Paturpināsim ar ekonomiski saturisko, jo tam būs lielākas ilgtermiņa sekas nekā indivīda tēla sagraušanai. Ņemot vērā, ka no 10 krimināllietā iesaistītajiem pie reāliem sodiem iespējams tiks daži, publiskie tēli ir sabojāti visiem. Svarīgi ir tas, ko inkriminēs (formulējumu) cilvēkiem no šī saraksta un kā to pamatos no likuma puses. Jābūt ļoti uzmanīgiem, ņemot vērā ne tikai pašu kokrūpnieku lietu, bet arī visus valsts iepriekš pieņemtos lēmumus, kas saistīti ar atbalstu nozarēm. Tiks nodefinēts, kas ir pareizs atbalsts nozarei un kas ir nepareizs, kad drīkst atbalstīt un kad nedrīkst. Svarīgi atcerēties - viss šis būs ar atpakaļejošu datumu, līdz ar ko piemērojams visam un jebkam, kas tiek definēts kā atbalsts. Pieņemot nepareizu definīciju, iegūsim tieši tik ierosinātu krimināllietu, cik cilvēkiem nebūs slinkums rakstīt iesniegumus. Bet, ņemot vērā, ka šos lēmumus pamatā pieņem politiķi, grēks būtu savus oponentus nepasludināt par zagļiem - pie esošās situācijas tas ir viegli, visu akcentējošs process. Radot precedentu ar vāju formulējumu, gan Valsts kontroli, gan ģenerālprokuratūru pārpludinās iesniegumi.

Ar to sāks nodarboties gan vienas nozares ietvaros, gremdējot konkurentus (kā to tagad dara pārrijušies miljonāri), gan citu nozaru pārstāvji - politisku, sadzīvisku vai jebkādu citu antipātiju dēļ. Neaizmirsīsim, ka mums ir arī pašvaldības, kuras atbalsta daudz ko, gan NVO, kur vērtēšanas kritēriji bieži ir visnotaļ subjektīvi, kā, piemēram, “sabiedrības lietderīgums”.

Šobrīd tiek radīts precedents - slikti pārvaldītas kapitālsabiedrības nepareizi klausās nozares lobija cilvēkos un nekorekti sniedz atbalstu. Kā pareizi sniegt atbalstu, tādas iestādes kā Valsts kontrole neizglīto, kas nav pārsteidzoši, jo paši nedz kādu kapitālsabiedrību ir vadījuši, nedz uzņēmējdarbībā piecus centus nopelnījuši. Ayn Rand klasika - tie, kas paši neko nedara, māca citiem, ka tie dara nepareizi. Vadoties vienīgi pēc sabiedrības interesēm, ir jautājums - šodienas vai ilgtermiņa? Jo tās ir dažādas intereses - pat teiktu, dažādu paaudžu intereses. Šī brīža dilemma - otrais pensiju līmenis neaiztiekams, jo iztērēs telefonos un konjakā, bet 130 miljoni, kas uzkrāti LVM kontā, ir nevis ieguldāmi ilgtermiņā, nopērkot mežus, bet ieskaitāmi budžetā un apēdami uzreiz.

Arī pēc Ayn Rand (“Atlants iztaisnoja plecus” 1957) izrādās - ja visi darītāji, kurus ierastais ierēdnis un politiķis redz kā “slikto un alkatīgo”, aizmūk, tad nonākam situācijā, ka zinošajam ierēdnim un politiķim vairs nav ko pārdalīt. Izrādās, ka mīts, ka viņi paši ražo naudu un piedalās ekonomikas veicināšanā, ir pašu “mentālā masturbācija”, kurai ar realitāti ir maz sakara. Bet iespējams, ka tāds ir mērķis - kā ceļš uz vienlīdzību, kurā katram ir tas, ko pats spēj vai ražo.

Ņemot vērā, ka mums nav Džona Galta (tēls no Ayn Rand “Atlants iztaisnoja plecus”) sarūpētas slēpnes kalnos, mēs atgriežamies pie mūsu mežiem.

Tiek apšaubīts viss nozares lobija process, kas ir bijis ilgs, iesaistošs un publisks. Šeit gribētos atkāpi - lobijs ir dažāds. Ir kā mežrūpniekiem: ir organizācijas, ir seja, kas neko citu nedara kā nozares lobiju, par ko oficiāli saņem ļoti daudz naudas (pelnīti vai nepelnīti - ne man spriest, tikai fakta konstatācija). Raksta papīrus, stāsta televīzijā, tiekas ar politiķiem. Galvenā nianse -dzīvo ne par valsts naudu, bet par nozares finansējumu.

Un ir cits lobijs - tāds, kurš dzīvo tikai par nodokļu maksātāju naudu, pa lielam nevienu nepārstāv un virza īpatnēji ar politiskām vajadzībām sakrītošus jautājumus. Sajutāt SIF smaku? Tur gadā izkūp līdzīgas naudas summas, par kuru lietderīgumu un adekvātumu neviens nerunā, jo to vienkārši iztērē.

Ko turpmāk darīt nozarēm, kas pašas strādā un vēl citus uztur? Šeit nav jautājums tikai par kokiem - mums ir olu jautājums, kur konkrēta biedrība, roku rokā ar politisko partiju, dzīvojot no nesaprotamas izcelsmes naudas, virza tautsaimniecībai kaitīgus jautājumus. Rindā jau gaida gaļas pārstrādes nozare, jo, ak, kas par sakritību -tās pašas biedrības ar tiem pašiem politiķiem, glābjot planētu, uztraucas, ka latvietis vidēji ēd pārāk daudz gaļas. Ar skaļiem saukļiem un nemērītu moralizēšanu tiek sadragātas Latvijas pamatnozares - zemnieki, meži, zvejnieki.

Vēl viens neērts jautājums politiķiem, kuriem izpratne par kokiem neiet tālāk par Rīgas parkiem, un medijiem, kuri privatizējuši konkrēti šo tēmu - kāds ir tas stāsts par “kā mēs atklājām tik specifisku, tikai nozarei izprotamu divu līgumu lietu, sēžot Kurre kafejnīcā un dzerot mača lati”? Jo, ja jums ir šādi talanti, mums ir izaugusi jauno Šerloku Holmsu paaudze. Vai arī kāds ļoti palīdz - kāds altruists.