Kad sports beidzas un sākas pūlis
“Maizi un izpriecas” (latīņu: Panem et circenses) ir zināms kopš Romas laikiem - lai pūlim, kas ikdienas dzīvē nav spējīgs adekvāti pārstrādāt savas emocijas, būtu dota iespēja izlādēt tās, skatoties sacensības. Olimpiāde kā politikas rīks - lielvalstis sacenšas nevis kara laukā, bet stadionā, skaitot, kurš vairāk iegūst medaļu. Ir zināms, ka cilvēkiem patīk saistīt sevi ar panākumiem, un sports ir tā vieta, kur to sasniegt tikai ar savu klātbūtni. Pēdējo gadu notikumi ap sportu liek domāt, ka līdzjutēji cenšas iznest panākumus vai zaudējumus ārpus sporta arēnas, iesaistot visus apkārt, darot to nepiedienīgā un agresīvā formā.
Laiki mainās, līdz ar ko mainās pūļa reakcija uz sporta notikumiem. Protams, ka ne bez apkārtējo šā procesa normalizēšanas un attaisnošanas, bet 100 gados mēs esam ieguvuši pavisam jaunu sporta atbalstīšanas formu, kas, šķiet, ir destruktīvāka par iepriekš vēsturē pieredzēto. Vai tad sports nav atlētu sadursme, kur godīgā cīņā tiek noteikts uzvarētājs, bet skatītājs samierinās ar rezultātu?
Tikko noslēdzās futbola Čempionu līgas fināls, kas notika Budapeštā. Bet fināla dienā veikalu skatlogus ar režģiem un koka plāksnēm taisīja ciet Parīzē. Tas tāpēc, ka Parīzes komanda spēlēja finālā, un bez ietekmes uz gala rezultātu bija prognozējams, ka Parīzi sagaida lielas nekārtības. Uzvara vai zaudējums - tiks sisti skatlogi, dedzinātas mašīnas, izlaupīti veikali. Rezultātam nozīme ir kļuvusi otršķirīga - “svinēšanas” algoritms ir paredzams, jautājums tikai par visaptverošo līmeni. Iepriekš arī svinēšana mēdza iziet ārpus rāmjiem, bet tie bija neparedzami izņēmumi. Tagad tas ir normalizēts un savā ziņā sagaidāms rezultāts - kā laika prognoze, ka būs lietus, jautājums tikai, cik spēcīgs. Lietussargu noteikti ir jāpaņem.
Jaunu pūļa neiecietības un agresijas līmeni varēja vērot arī notiekošās NBA finālsērijas laikā. Pēc spēles - kas “vecajos labajos laikos” nozīmēja paspiest rokas un iet mājās - jaunajos nozīmē izķert, būdami pūlī, pretinieku atbalstītājus un barā tos sist. “Vecajos labajos laikos” futbola fani arī kāvās, bet bija liela nianse - tā bija organizēta divu klubu “izplūkšanās”, kur netika iesaistīti visi citi.
No malas skatoties - ASV, kas ļoti uzsver, ka ir brīva un cilvēktiesības aizsargājoša valsts, ļauj tam notikt vienā no savām pasaulē atpazīstamākajām pilsētām. Ņujorkas ielas pēkšņi pārvēršas par neiecietības vietu nepareiza sporta krekla dēļ. Arī svešas mantas bojāšana - kā, piemēram, lēkāšana grupā uz sveša auto jumta - liekas pieņemama, aizmirstot par svēto privāto īpašumu.
Arī Rīgā basketbola čempionāta laikā Turcijas–Grieķijas pusfināla tribīnēs laiku pa laikam izraisījās verbālas sadursmes, kuras draudēja pāraugt fiziskās, jo pretinieku atbalstītāji tika izaicināti ar saukļiem un tiešiem apvainojumiem. Rīgā gan ir pieredzējuši drošības nodrošinātāji, un konfrontācijas saknē tiek novērstas. Bet fokuss mainās - nevis savas komandas atbalstīšana, bet sacensība apsaukāšanās ar citiem atbalstītājiem, kuru vienīgais iznākums ir fiziska konfrontācija. Tas vairs nav spontāni - tā ir notikuma sastāvdaļa.
“Visbiežāk izbrīnu rada sporta līdzjutēju uzvedība — viņu iracionālā, nekādās robežās neietilpstošā kaislība.” Roberts B. Čaldīni, bet diemžēl notiekošais vairs neizskatās pēc kaislības par savu komandu. Ir iegūts attaisnojums. Vairāk nepietiek ar pašas izrādes un uzvarētāja noteikšanu. Ir vēlme pēc būtības iznīcināt otru pusi, jo tā nebija vienprātis ar jums. Tas tiek tolerēts no varas iestādēm, tas tiek pieņemts kā pasākuma sastāvdaļa no ikdienas cilvēkiem, kuriem pa tiešo ar notikumu nav sakara. Vairs nepietiek ar emociju izvirdumu spēles laikā - tas tiek pārcelts ielās un vērsts pret visiem, kas šķiet nepiederīgi. Kas ir dīvainākais - tas tiek realizēts no uzvarētāju puses, it kā svinot uzvaru. Cik mazam ir jājūtas, ka pēc uzvaras ir vēlme pazemot zaudētāju un viņa atbalstītājus?