Neizstāstītais rasisms
Vienā no maniem podkāstiem man uzdeva jautājumu – vai Latvijā ir rasisms? Es atbildēju, ka nē. Tagad varu precizēt – ne lielākā mērā kā jebkurā citā šīs zemes vietā. Latvijā ir adekvāta bijība pret svešo, bet mums nav nekādu aizspriedumu, kas iet pāri individuālām patikšanām. Mums nav organizētu cilvēku grupu, pieņemsim, kā skinhedi, kuru vienīgais mērķis ir uz rases pamata meklēt upurus.
Līdz ar to mums sāk iezīmēties dubultstandarti vietējo un nevietējo attiecībā pret likuma izpildi, jo tiem nedrīkst pārmest – aizrādījumi tiek sasaistīti tieši ar rases piederību, nevis ar vispārēju likumu nepildīšanu.
Piemēri nav tālu meklējami – kad kebabu tirgotājiem pieprasīja valodas zināšanas un higiēnas prasību izpildi, ierosinātāji uzreiz tika apvainoti rasismā. Kad tiem pašiem kurjeriem pajautāja par nodokļu apmaksu, tas tika nosaukts par aizspriedumiem. Likums mums ir viens, bet izpilde – ne.
Diemžēl šāda pieeja noved pie traģēdijām – kad likumsargi, baidoties no apvainojumiem rasismā, pieļauj ilgstošu noziedzīgu nodarījumu pret neaizsargātāko sabiedrības daļu. Stāsts par Roteremas bērnu seksuālās ekspluatācijas skandālu (Rotherham child sexual exploitation scandal), kur baltas meitenes ilgstoši tika pakļautas seksuālai vardarbībai no iebraucēju, proti, no Pakistānas izcelsmes cilvēku puses, ir spilgts piemērs.
Roterema: klusēšanas cena, ko maksāja bērni
Apvienojot BBC faktoloģisko pārskatu, The Guardian analītiku un oficiālo izmeklēšanu, ko vadīja Aleksa Džeja (UK Government), ir iespējams izanalizēt sarežģītu un neērtu stāstu par Roteremas bērnu seksuālās ekspluatācijas skandālu. Tas nav tikai stāsts par noziedzību, bet stāsts par sistēmu, kas gadiem ilgi nespēja vai nevēlējās aizsargāt bērnus, aizbildinoties un baidoties no atsevišķas grupas nosodījuma rasu neiecietībā.
Roterema deviņdesmito gadu beigās bija parasta industriāla pilsēta Anglijā ar savu sociālo problēmu bagāžu, ekonomiskām grūtībām un pieaugošu spriedzi starp dažādām kopienas grupām. Tieši šajā vidē izveidojās ekspluatācijas modelis, kas ar laiku, pateicoties apkārtējo pasivitātei, kļuva sistemātisks. No 1997. līdz 2013. gadam vismaz 1400 nepilngadīgas meitenes tika pakļautas seksuālai vardarbībai. Šis skaitlis, kā norāda Alexis Jay, visticamāk, ir tikai redzamā daļa.
Ekspluatācijas mehānisms bija vienkāršs, tai pat laikā efektīvs. Tika noskatītas meitenes, kurām bieži trūka stabilitātes mājās; tās tika uzrunātas ar uzmanību, dāvanām, alkoholu vai narkotikām. Tas radīja ilūziju par attiecībām vai piederību. Kad uzticība bija izveidota, varmākas to pārvērsa par kontroles instrumentu. Sekoja psiholoģiska pakļaušana, draudi un vardarbība. Upuri tika izolēti no apkārtējiem, padarīti atkarīgi un pēc tam sistemātiski izmantoti – bieži vien vairāku vīriešu grupās, atkārtoti un ilgstoši.
Kā atzīst pētījuma autori (Child Sexual Exploitation in Rotherham – Alexis Jay report), tas nebija haotisku noziegumu kopums. Tā bija ar noteiktu struktūru veidota sistēma, kas darbojās gadiem. Varmākas ne tikai izmantoja upurus, bet arī savstarpēji sadarbojās, pārvietoja meitenes, dalījās ar informāciju un rīkojās ar pārliecību, ka atbildība neiestāsies. Šī pārliecība neizveidojās pati no sevis – tā radās institucionālas bezdarbības rezultātā, kas ilgstoši ignorēja notiekošo.
Te mēs nonākam pie problēmas saknes. Informācija par notiekošo bija pieejama. Policijas rīcībā bija ziņojumi, sociālie dienesti bija saskārušies ar konkrētiem gadījumiem, skolas un veselības aprūpes darbinieki redzēja sekas. Bet, neskatoties uz to, reakcija bija fragmentāra vai neesoša. Bieži vien upuri tika uztverti nevis kā bērni, kuriem nepieciešama palīdzība un aizsardzība, bet kā “problemātiskas jaunietes”, kuras pašas izraisa negatīvas situācijas ar nepārdomātu un riskantu uzvedību. Šāds skatījums ne tikai noniecināja notiekošo, bet arī noņēma atbildību no varmākām, pārliekot to uz pašiem bērniem.
Alexis Jay ziņojumā atkārtoti uzsvērts, ka atbildīgās institūcijas nespēja atpazīt un adekvāti reaģēt uz ekspluatācijas raksturu. Bērnu liecības tika apšaubītas, informācija netika apvienota kopainā, un neviena iestāde neuzņēmās līderību, lai risinātu problēmu. Rezultātā izveidojās situācija, kur visi kaut ko zināja, bet neviens nerīkojās pilnvērtīgi, kā to prasītu situācija.
Ziņojumā aprakstītie konkrētie gadījumi atklāj vardarbības skarbo ainu. Vienā epizodē meitene tika nolaupīta, aplieta ar benzīnu un viņai piedraudēts ar aizdedzināšanu, ja viņa nepakļausies. Šāds gadījums norāda, ka kontrole pār upuriem balstījās ne tikai uz manipulāciju, bet arī uz brutālu fizisku spēku. Citviet konstatēts, ka upuri tika pārvietoti starp dažādām pilsētām un nodoti citiem vīriešiem, kas nepārprotami norāda uz organizētu ekspluatācijas tīklu. Vēl citos gadījumos ļoti jaunas – 11 vai 12 gadus vecas – meitenes tika izmantotas desmitiem vīriešu, kas apliecina, ka tie nebija atsevišķi, patstāvīgi incidenti. Nosauktie piemēri nav izņēmumi, bet raksturo izveidoto sistēmu.
Ja analizējam, kas ļāva tik ilgstoši un sistemātiski veikt noziedzīgas darbības un palikt nesodītiem, mēs nonākam pie vēl viena būtiska aspekta – rasisma jautājuma. Gan The Guardian, gan Aleksas Džejas ziņojums norāda, ka aktīvā daļa varmāku bija no pakistāniešu izcelsmes kopienām. Šis fakts pats par sevi nenosaka problēmas būtību, taču tas būtiski ietekmēja institucionālo reakciju. Amatpersonas baidījās, ka aktīva rīcība vai problēmas publiska formulēšana varētu tikt interpretēta kā rasisms. Šīs bailes no iespējamas sabiedrības daļas agresīvas un nosodošas reakcijas radīja paralīzi.
Praksē tas nozīmēja, ka atbildīgie darbinieki izvairījās iejaukties vai virzīt jautājumus tālākai izskatīšanai. Gadījumos, kad lietas tika ierosinātas, tās tika novilcinātas, bet vairumā gadījumu sūdzības tika ignorētas, nenovērtējot to nozīmīgumu.
Savukārt cilvēki, sabiedrības pārstāvji, kuri mēģināja pievērst uzmanību notiekošajam, nereti tika apzīmēti kā rasisti vai provokatori. Tādējādi diskusija par noziegumiem tika pārvērsta par diskusiju par to, vai vispār drīkst par tiem runāt. Šāda dinamika novirzīja uzmanību no upuriem un aizkavēja rīcību. Tas nenozīmē, ka problēma reducējama uz etnisko piederību, taču tas nozīmē, ka institucionālās bailes no reputācijas riskiem kļuva par faktoru, kas reāli ietekmēja lēmumus. Un šajā gadījumā šīs bailes maksāja pārāk dārgi.
Roteremas gadījums izgaismo arī plašāku problēmu – kā sabiedrība uztver upurus. Bērni no nelabvēlīgām ģimenēm bieži netiek uzskatīti par uzticamiem. Viņu stāsti tiek apšaubīti, viņu uzvedība – kritizēta. Šāda attieksme rada vidi, kur vardarbība var turpināties, jo signāli netiek uztverti nopietni.
Kad skandāls beidzot kļuva publisks, tas izraisīja plašu rezonansi visā Apvienotajā Karalistē. Tika uzsāktas jaunas izmeklēšanas, ieviestas reformas un mainīta pieeja bērnu aizsardzībai. Taču šīs pārmaiņas nāca pēc gadiem ilgas bezdarbības.
Galvenais secinājums, kas izriet no visiem analizētajiem avotiem, ir vienkāršs un neērts: problēma nebija informācijas trūkums. Problēma bija nevēlēšanās rīkoties. Institūcijas izvēlējās piesardzību, reputācijas aizsardzību un birokrātisku inerci situācijā, kur bija nepieciešama skaidra un izlēmīga rīcība.
Tas ir arī brīdinājums mums par to, kas notiek, kad sistēma pārstāj pildīt savu pamata funkciju – aizsargāt visneaizsargātākos. Ir populāri jēdzieni, kā stigmatizācija, neiecietība un nepietiekama tolerance pret savādāko. Tas viss aizver iespēju pēc reālas diskusijas. Jāatceras arī, ka tie, kas atsakās no diskusijas, aizstājot to ar moralizēšanu, nekad neuzņemas atbildību. Arī Roteremas stāstā skaļākās balsis, kas liedza korekti un ātri izmeklēt vardarbību pret bērniem, kas notika daudzus gadus, nekādu atbildību neuzņemas.
Un tas atgādina, ka klusēšana šādos gadījumos nav neitrāla. Tā vienmēr strādā varmāku labā.
Vai ir pārliecība, ka mūsu sabiedrībā vardarbības upuris tiek uzklausīts un saņems visu nepieciešamo palīdzību? Un ja pāridarītājs nebūs “ērtais” un populārais baltās patriarhālās sabiedrības veidotājs, bet kāds no tālienes atbraucējs – vai nebūs tā, ka konkrēta cilvēku grupa bezatbildīgi sāks kliegt par rasismu, neaizstāvot pašmāju upuri? Klusēšana šādos gadījumos nav neitrāla un toleranta iecietība. Tā ir noziedzīga nolaidība, kas vienmēr strādā varmāku labā.
https://www.bbc.com/news/uk-england-south-yorkshire-61868863
https://www.bbc.com/news/uk-england-south-yorkshire-28939089
https://www.theguardian.com/uk-news/2014/aug/26/rotherham-child-sex-exploitation-capital
https://www.theguardian.com/social-care-network/2014/aug/28/rotherham-child-victims-sexual-abuse