Priekšvēlēšanu kampaņas netiek organizētas, lai apspriestu kvalitatīvu piedāvājumu nākamajam periodam – kā attīstīt ekonomiku, kā ieguldīt sociālajos izdevumos, lai nodrošinātu ilgtermiņa sabiedrības attīstību caur izglītību, sportu un veselību, kā arī kā ilgtermiņā veicināt uzņēmumu attīstību. Kampaņas ir kļuvušas par skaistumkonkursiem – svarīgi ir teikt pareizās lietas savai iepriekš noteiktajai mērķauditorijai. Sociālie tīkli šim procesam deva jaunu grūdienu – tagad savu vēstījumu var nodot tieši, apejot klasiskos medijus. Sākumā šķita, ka tas veicinās vārda brīvību un paplašinās vēlētāju izvēles iespējas, taču vienīgais, kas notika – cilvēki sāka meklēt informāciju, kas jau atbilst viņu uzskatiem, un pieslējās šīm grupām, apejot jebkādu vajadzību pēc analīzes un salīdzināšanas.

Vēlētāju auditorija ir ļoti pateicīga – tā mitinās savā burbulī, skaidri nodefinējot “savējos” un “pārējos”. Neviens neapstrīd savējo sacīto – lielākoties pat neiedziļinās, cik reāli ir īstenot solīto. Solījumi ir kā liela, spoža reklāma ar lozungu un skaistu bildi, bet bez reāla satura. Apšaubīt savu kandidātu nozīmē nostāties pret viņu, un cilvēku pārņem bailes tikt izstumtam no grupas, bez garantijas tikt pieņemtam citā. Pat ja cilvēks nejūtas pārliecināts par politikā teikto un solīto, viņš drīzāk atradīs apgalvojumus, kas solīto apstiprina, nekā veiks faktu pārbaudi, kas varētu sagraut viņa ilūziju.Viedokļu polarizāciju neveido paši politiķi, bet to elektorāts. Politiķis vienkārši izmanto situāciju, nostādot sevi pret “nepareizajiem” politikas veidotājiem un viņu atbalstītājiem.

Varētu teikt, ka gan klasiskie mediji, gan pašas politiskās organizācijas, izmantojot sociālos tīklus, varētu veidot vairāk analītiska satura un rīkot plašākas debates. Taču patiesība ir tāda, ka tam nav auditorijas. Visi strādā uz klišejām, un ilgstoša saruna par nopietniem jautājumiem nav pateicīgs produkts. Šāda saruna ir gara, garlaicīga, un vēlētājam nav ne laika, ne enerģijas iedziļināties jautājumos, kas skar viņa pilsētu vai valsti.

Kandidāts ir šovmens – viņam jāizskatās pēc politiķa (vai vismaz jāatbilst priekšstatam par to, kādam jābūt politiķim). Viņam jārunā izteiksmīgi un valodā, ko saprot viņa elektorāts. Kandidātam nav jāatbild uz neērtiem jautājumiem – tos vienkārši neviens neuzdod. Tas galvenokārt attiecas uz vēlēšanu saraksta augšgalu –pirmo trijnieku, jo tieši šie cilvēki piedalās aktīvā priekšvēlēšanu darbā. Pārējie kandidāti – kuru skaits var svārstīties no desmitiem nelielās pašvaldībās līdz simtam, ja runa ir par Saeimu – ir pasīvie statisti. Tikai retais no viņiem ir apveltīts ar pietiekamu individuālo motivāciju un enerģiju, lai priekšvēlēšanu laikā uzsāktu vērā ņemamas aktivitātes. Lielākā daļa kandidātu aprobežojas ar dalību foto sesijā, un viņu pienesums kampaņai ir tikai personīgā atpazīstamība, kas nav tieši saistīta ar politiku. Tas nenozīmē neko sliktu par šiem cilvēkiem – viņi bieži ir savas jomas speciālisti, atpazīstami un cienījami. Tomēr tas politikā neko daudz nedod. Šādiem kandidātiem bieži vien pietrūkst spējas saskatīt lielo bildi, plānot uz priekšu, apstrādāt lielus informācijas apjomus, pieņemt smagus un nepopulārus lēmumus un, pats galvenais, uzņemties atbildību par tiem.

Politiķis ir profesija ar savu specifiku un prasmēm, kas nepieciešamas, lai būtu sekmīgs. Precīzāk sakot, kādreiz tā bija profesija. Priekšstats, ka jebkurš var būt politiķis, ir aplams, taču ticība tam ļauj piesaistīt kandidātus, kuri notic, ka ievēlēšanas gadījumā automātiski kļūs par zinošiem un prasmīgiem politiķiem. Atskatoties pagātnē, caur nelielu politisko organizāciju sietu tika izsijāti un paralēli apmācīti cilvēki, kuri auga sistēmā un pie ievēlēšanas bija gatavi realizēt partijas politiku. Mūsdienās partiju ir daudz, bet sistēmas vairs nav –ir dzīve no vēlēšanām līdz vēlēšanām, piesaistot maksimāli daudz “viesspēlētāju”, katram aprēķinot aptuveno vēlētāju skaitu, ko tas spētu atnest partijai.

“No politikas nogurušais” cilvēks ir radies pēc nepamatoto ilūziju sagraušanas. Politikai nav jābūt par ticību – tai jābūt par reāli saskaitāmām un pierādāmām lietām. Nevēloties uzņemties nekādu atbildību, vēlētājs meklē, kam to uzticēt, un vēlāk vaino citus par to, ka nekas nav izdevies. Pēc vairākiem šādiem gadījumiem mēs neveicam secinājumus par nepieciešamību mainīt savu attieksmi pret procesu. Tā vietā mainām politiskās izvēles. Teiciens “lai nāk šie – tie nav bijuši pie varas, sliktāk nebūs” to lieliski raksturo. Pat pašvaldību līmenī mēs reti reflektējam par iepriekš paveikto (vai nepaveikto), lai gan pašvaldība ir tā vieta, kuru vērtējam ikdienā. Tā vietā neapzināti turpinām meklēt nākamo “labāko” izvēli.

Lai cik tas nepatiktu, politika ir sabiedrības atspulgs. Kandidēt var jebkurš – bez darba, bez izglītības, bez lietderīgām praktiskajām zināšanām, bez skaidri definētām cilvēcīgām vērtībām. Jebkurš. Vadīt pašvaldību vai pat valsti var ikviens. Arī vēlēt var jebkurš – bez elementārām zināšanām par valsts vai pašvaldības uzbūvi, bez iedziļināšanās kandidātos vai to programmās, bez skaidras motivācijas un redzējuma par to, ko vēlētos sagaidīt (dažkārt pat balsojot par izteiktiem muļķiem tikai, lai ieriebtu politiskajai sistēmai). Ja abās pusēs – gan starp kandidātiem, gan vēlētājiem – nav nekādas kvalitātes pārbaudes vai atbilstības konkrētiem standartiem, kādu rezultātu mēs vispār varam sagaidīt?