Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset) - Masu sacelšanās (otrā daļa)

Tā nav vienkārši grāmata par savu laikmetu – tā ir analīze, kas pārsteidzoši precīzi apraksta arī mūsdienu sabiedrību. Saruna sākas ar laikmeta kontekstu. Ortega rakstīja starp diviem pasaules kariem – laikā, kad Eiropa piedzīvoja milzīgas pārmaiņas. Demokrātija paplašinājās, tehnoloģijas attīstījās, dzīve kļuva ērtāka. 

Cilvēks pirmo reizi vēsturē nonāca situācijā, kur viņa ikdiena bija drošāka un komfortablāka nekā jebkad agrāk. Un tieši šeit, kā uzsver autors, rodas paradokss – cilvēks sāk uztvert šo komfortu kā pašsaprotamu, aizmirstot, ka tas ir citu radīts. Diskusijā tiek šķetināts centrālais jēdziens – “cilvēks–masa”. Tas nav sociāls statuss vai ienākumu līmenis. Tas ir domāšanas veids. Cilvēks, kurš neuzdod sev augstākas prasības, kurš jūtas pietiekams tieši tāds, kāds ir, un kurš neizjūt nepieciešamību augt. Viņš dzīvo pasaulē, ko nesaprot, bet kuras sniegtos labumus izmanto pilnā apjomā. Viņš neapzinās, kas uztur šo sistēmu, un tādēļ arī nejūt pienākumu to saglabāt. Pretstatā šim tēlam sarunā tiek analizēts “izlases mazākums” – cilvēki, kuri no sevis prasa vairāk. Nevis tāpēc, ka būtu pārāki, bet tāpēc, ka viņi uzņemas atbildību. 

Ortega skatījumā civilizāciju uztur tieši šis mazākums – cilvēki, kuri ir gatavi domāt, piepūlēties un uzņemties iniciatīvu. Sarunas gaitā tiek pieskarts arī mūsdienu cilvēka psiholoģijai. Vai mēs neesam kļuvuši līdzīgi “izlutinātam bērnam”, kuram viss tiek dots, bet nekas netiek prasīts? Vai dzīve bez piepūles nepadara cilvēku pārlieku pašpārliecinātu, bet vienlaikus – tukšu? Ortega raksturo šo stāvokli kā dzīvi bez projekta – cilvēks plūst pa straumi, nevis apzināti virza savu dzīvi. Īpaša uzmanība tiek pievērsta domāšanai un patiesībai. Agrāk cilvēks apzinājās savu ierobežotību un bija gatavs mācīties. Šodien, kā norāda autors, katram ir viedoklis par visu – bieži bez dziļākas izpratnes. Cilvēks vairs neklausās, jo uzskata, ka viss nepieciešamais jau ir viņā pašā. Diskusijā tiek analizēta arī masas attiecība ar varu. Ja agrāk sabiedrība uzticējās kompetentākajiem, tad mūsdienās arvien biežāk parādās tendence uzspiest savu viedokli bez argumentācijas. Ortega brīdina – šāda attieksme var novest pie barbarisma, jo tiek iznīcināti principi, uz kuriem balstās pati civilizācija. Ne mazāk svarīga ir tēma par pagātni. Ortega uzsver – sabiedrība, kas ignorē savu vēsturi, kļūst “bārenīte”. Vēsture nedod gatavas atbildes, bet tā palīdz neatkārtot vecās kļūdas. Mūsdienu cilvēks bieži vēlas sākt no nulles, ignorējot uzkrāto pieredzi, un tieši šeit slēpjas risks. Sarunas noslēgumā tiek uzdots būtisks jautājums: kas notiek ar civilizāciju, ja “cilvēks–masa” kļūst par dominējošo spēku? Vai sabiedrība spēj pastāvēt, ja tajā trūkst cilvēku, kuri uzņemas atbildību un uztur tās pamatus? Šī epizode nav tikai par filozofiju. Tā ir par mums pašiem – par to, kā mēs domājam, kā dzīvojam un kādu sabiedrību veidojam. Ortega i Gaseta idejas liek paskatīties uz mūsdienām no neērtāka, bet daudz godīgāka skatpunkta. 👉 Saruna, kas liek apstāties un padomāt – vai mēs vēl kontrolējam savu dzīvi, vai vienkārši plūstam līdzi laikam. 

 🌱 Filozofija nav domāta tikai akadēmiķiem – tā ir ikviena iekšējās higiēnas prakse, kas palīdz dzīvot ar skaidrību un bez bailēm. Tieši tāpēc Epikūrs aicina: “Neviens nav par jaunu vai par vecu, lai rūpētos par dvēseles veselību.” 🎧 Klausies un pievienojies svētdienas pārdomām par dzīves mākslu.

Nav komentāru

Komentēt