janisvoins - Ignorējot realitāti

Kas ir valsts jaunajam vēlētājam?

Mon, 13 Jul 2026 18:03:00 +0000

Kādā brīdī rodas sajūta, ka vajag, lai kāds filozofs – dzīvs vai sastopams grāmatu lappusēs – tevi palabo un pagriež uzmanības staru uz to, kas līdz šim bijis nezināms un nesaprasts. Mani sauc Jānis Voins, un es neesmu filozofs. Toties esmu izlaidis caur sevi tonnām informācijas, līdz radās nepieciešamība pēc kārtības – vai vismaz tās ilūzijas. Mani interesē, kā digitālajā laikmetā mainās cilvēka priekšstats par valsti un pilsonību un kā šīs pārmaiņas ietekmē demokrātisko līdzdalību. Šo jautājumu spēju skaidri noformulēt, taču, lai saprastu, ko ar to iesākt un kā to pētīt, man ir nepieciešama akadēmiska vide un cilvēki, kuri spēj norādīt uz to, ko pats vēl neredzu.

Līdz šim filozofiju meklēju intuitīvi. Mana ikdiena ir saistīta ar politisko komunikāciju, un ilgu laiku šķita, ka komunikācijas instrumenti spēj izskaidrot notiekošo. Ar laiku sapratu, ka tie labi apraksta, kā cilvēkus iespējams pārliecināt, bet daudz retāk atbild uz jautājumu, kāpēc un kā viņi domā un rīkojas tieši tā. Tajā brīdī kļuva skaidrs, ka ar komunikācijas teoriju vien nepietiek – ir nepieciešama filozofija.

Es nedomāju, ka ir iespējams pārdefinēt to, kas ir valsts un kas ir tās pilsoņi, un tas nebūtu nepieciešams. Nepieciešams ir skaidrot, kā pēdējo desmitgažu sabiedrības pārmaiņas, kas piedzīvotas tehnoloģiju attīstības, sociālo pārmaiņu pašā valstī un tiekšanās uz globalizāciju rezultātā, ir mainījušas valsts nozīmi iedzīvotājam.

Mana pirmā izlasītā grāmata, ko varētu definēt kā filozofisku, bija Kamu “Mēris”. Tai sekoja “Svešinieks” un “Mīts par Sizīfu”. Ja pieņemam, ka jēgas nav un mums tā pašiem jāpiešķir, tad es piešķiru jēgu meklēt un saprast, kāpēc mūsu valsts funkcionē tik neefektīvi.

Virspusējie apzīmējumi, tādi kā korupcija, nesniedza līdz galam atbildi, jo vārdos bija lieli un skaisti mērķi un plāni, kas bieži vien nerealizējas. Sajutos Sartra “Nelabumā”, Nīčes “Tieksmē pie varas”, Fromma “Bēgšanā no brīvības” – bija jāsāk sistematizēt iegūtais. Lai to darītu valsts idejas kontekstā, talkā nāca filozofijas pamatlicēji – Platons un Aristotelis. Zināšanas, ja tās par tādām var nosaukt, sanāca nemonolītas.

Talkā nāca darbošanās politiskajā komunikācijā un mūsdienu un 20.gadsimta filozofija, – Bjong – Čul Hans (Byung-Chul Han) lekciju kurss kā turpinājums Frommam, kurš rakstīja par cilvēku, kas, ieguvis mānīgo brīvību, nodedzina sevi un kā gala iznākumu izvēlas māju sienu ieslodzījumu kā drošu sociuma vietu, kā arī Paskāls Brikners (Pascal Bruckner) “Čību triumfs: par atkāpšanos no pasaules”. Takešo Joro (Takeshi Joro) savā “Nezināšanas mūrī” centās izskaidrot, kas mums traucē izprast apkārtējo pasauli. Izdarīju pārdrošu secinājumu, ka mums ir jauna veida vēlētājs, kuram ir jauna izpratne par to, kas ir valsts, kā tai jāfunkcionē pasaules kontekstā un kas valstij ir jānodrošina. Lielākais izaicinājums būs nodefinēt, ko pats iedzīvotājs uzskata par “parādu” valstij, jo no tā izriet viņa iesaiste un līdzdalība.

Kas ir valsts šim jaunajam vēlētājam (pilsonim)? Cilvēku dzīvē ir radušies jauni ieradumi un vajadzības (vai redzējums) par to, ko viņš grib sagaidīt un var prasīt no valsts. Jaunieši, uz kuriem vienmēr tiek likta cerība, ka viņi ar savu enerģiju kaut ko mainīs, izrādās vēl pasīvāki par iepriekšējo paaudzi. Ja iepriekš bija teiciens: “Vecie nesaprot – atnāks jauna paaudze (mana), būs cita dzīve,” tad diemžēl izrādījās, ka mana paaudze ne ar ko neatšķiras no vecākajām, ja runājam par informācijas analīzi un izpratni par notiekošo.

Kā paviršības laikmetā nodot vēstījumu par esošo valsts definīciju (un tās dažādību) nevis caur konkrētas politiskās ideoloģijas prizmu, bet gan caur sabiedriskas vienošanās prizmu? Kā caur tekstu iedrošināt un motivēt iesaistīties ikdienas valsts pārvaldē? Apgalvošu, ka šī brīža nevalstiskais sektors sevi ir diskreditējis un asociējas ar politikai pietuvinātiem spēkiem.

Jautājums ir šāds – vai iedzīvotājs zina, kas ir valsts, kā funkcionē valsts un kādas ir viņa gaidas no politiķiem kā valsts funkciju nodrošinātājiem? Kāda ir tā forma, kādā izpratni par valsti nodot iedzīvotājam?

Vai mēs izprotam, kas ir valsts jaunajam vēlētājam? No iepriekšējiem valsts pamatpostulātiem mums maz kas ir palicis. Lai pastāvētu valsts, ir vajadzīgs cilvēks, ģimene un vērtības.

Dieva vairs nav – ticība tiek izsmieta kā kaut kas arhaisks, cilvēku attiecības pamatā notiek tiešsaistē. Kā rāda pētījumi, sekss arvien biežāk tiek aizvietots ar elektronisko vidi un vibratoriem, kas samazina jebkādu interesi par attiecību veidošanu, nemaz nerunājot par ģimenes dibināšanu. Savukārt globālā pasaule paredz, ka var aizdoties, kur vien vēlies, bet tavā vietā ieradīsies citi. Kas ir šī valsts, un kam tā ir vajadzīga?

Neslēpjoties atsevišķi politiskie spēki deklarē, ka mums ir jāveicina federalizācija, kas de facto nozīmē suverenitātes zaudēšanu. Laikmetā, kur patriotisms tiek pasniegts kā lamuvārds un publiski tiek apgalvots, ka tautība ir pārdzīvots un abstrakts jēdziens, sava valsts kā vērtība kļūst arvien neskaidrāka.

Kā valsts, kurai nav robežu un nav nākotnes iedzīvotāju, var motivēt savus iedzīvotājus darīt vai nedarīt jebko? Politiskā sistēma dzīvo un turpina pastāvēt tādēļ, ka neviens to neapstrīd – tas ir grūti un laikietilpīgi. Būtu vēlams saprast, kā var noformulēt valsti tā, lai tā visiem būtu interesanta un uztverama kā vērtība.

Jautājums – kā jaunajam valsts pārstāvim radīt interesi par valsts saglabāšanu?

Priekšvēlēšanu laiks ir pateicīgs, lai redzētu, ka mums ir radusies jauna politikas forma, ko es nosauktu par performances politiku jeb politiku, kas aicina “uzstāties publikas priekšā” un kas radikāli atšķiras no iepriekš piedzīvotā. Politikas pirmsākumi ir cilvēka uzruna dzīvajā citiem cilvēkiem – vai līdzīgajiem sengrieķu sarunās, vai, no bruņumašīnas torņa uzrunājot pūli. Tā bija dzīva komunikācija, kas prasīja oratora talantu un abu pušu iesaisti. To aizvietoja ne tik personīgā televīzija, radio un avīzes, tomēr joprojām saglabājot nepieciešamību gribēt uzzināt, kas lika meklēt šos informācijas kanālus. Politiķim bija nepieciešamība meklēt šos kanālus un pielāgot savu vēstījumu līdz tādam sīkumam kā vizuālais tēls vai balss tembrs.

Sociālie tīkli ir sagrāvuši šo sistēmu (kam palīdzējis arī jaunais redzējums, ka tradīcijai un standartam nav nozīmes) – tagad jebkurš spēj stāstīt, ko grib, nav estētisko un stilistisko kritēriju, nav fona zināšanu ne vienai, ne otrai pusei par stāstāmo – prevalē emocijas.

Priekšplānā iznāk “performējošais politiķis” – tas, kurš ir spējīgs radīt saturu sociālajiem tīkliem. Galvenie priekšnosacījumi ir regularitāte, spēja pirmajās trīs sekundēs aizķert izlutināto skatītāju un spēja radīt emocijas nevis pašā uzrunā, bet aizķert tēmas emocionālās stīgas. Ja ar Glorijas Grevcovas eksperimentu (viņu var uzskatīt par pirmo, kas tikai un vienīgi ar sociālo tīklu palīdzību tika ievēlēta Saeimā bez jebkādas iepriekšējas pieredzes vai saistošas darbības) secinājums bija, ka no sociālajiem tīkliem var nokļūt pie varas, tad šodien kļuva skaidrs, ka ar to vien vairs nepietiek. Glorijai ir lielākais sekotāju skaits no visiem politikā iesaistītajiem, taču tas vairs nenodrošina ievēlēšanu.

Nepietiek ar sekotāju skaitu, “like” un “share” – ir jābūt performancei. Tos, kuri spēj performēt, liek sarakstos. Tos, kuri ir aktīvi ar vienu vai dažām tēmām (bieži vien bez izteikta satura vai realizācijas iespējām – galvenokārt emocionāli piesātinātām), bet spēj piegružot sociālos tīklus. Sakarīga informācija pazūd – ir skaļums un enerģija, bet politikas komunikācijā valda eifāzija. Tas it kā ir par ideju, bet bieži vien svešu, nepraktisku un nerealizējamu. Arī šiem kandidātiem redzējums par to, kas ir valsts, ir nenoformulēts un atšķiras atkarībā no politiskās piederības.

Zaudētājs šajā gadījumā ir homo vulgaris, kurš ir spējīgs novērtēt performanci, bet nav spējīgs izprast, kam šai performancei būtu jāseko. Bez priekšzināšanām (kas ir pārmetums mūsu izglītības sistēmai) un paša vēlmes izzināt un analizēt (pārmetums viņam pašam) performanču dažādībā viņš izvēlas košāko, skaļāko un agresīvāko – ar pēc iespējas vienkāršotāku vēstījumu. Šāda pieeja ilgtermiņā degradē visu, bet loģiskā kārtā viņš nespēs nonākt pie secinājuma, ka pats ir līdzatbildīgs par situāciju. Tā vietā nāks nākamā līmeņa košākie, skaļākie un agresīvākie, kuri mēģinās performancē pārspēt iepriekšējos.

Jautājums, ko es uzdodu sev, – kā formulēt informāciju tā, lai:

a) performances politika būtu par saturu, nevis skaļumu un košumu;

b) liktu cilvēkam caur performances enkuriem atlasīt tos, kuriem ir segums vēstījumam.

Politiskās izšķiršanās un ciparu argumentācija

Fri, 10 Jul 2026 12:15:00 +0000

Jana Simanovska sociālajos tīklos stāsta, ka ar mežu izciršanu Latvijā ir kritiska situācija un ka tie būtu jāsamazina. Nevērtējot, vai tas ir pareizi vai nepareizi, jo tas ir politiskās izšķiršanās jautājums, apskatīsim šo jautājumu no tīri praktiskās puses – kāda būs ietekme. Jo pēc būtības tas ir matemātikas uzdevums.

Piemēram, pieņemsim, ka Latvijā meža nozarē strādā 30 tūkstoši cilvēku. Skaitlis ir aptuvens, bet tuvu patiesībai. Gadā nozare iemaksā valsts budžetā 1 miljardu eiro. Arī aptuveni, piemēram. Pēc Janas teiktā ir jāsamazina ciršanas apjomi. Labi – par cik? 10%? 15%? Ja situācija ir kritiska, samazināsim par 25%, lai ērtāk skaitīt.

Sāksim ar budžetu, kurš mums jau tā ir mīnusos. Pēc samazinājuma būs par 250* miljoniem mazāk, un būtu labi, ja Jana spētu pateikt, kur šo naudu ņems. Der arī atbilde, ka aizņemsies. Kā risinājums tas var nepatikt, bet kā atbilde ir pieņemams.

Nākamais – cilvēki. Ja apjomi samazinās, tad no 30 000 strādājošo 7 500 tiks atlaisti. Pirmkārt, šiem cilvēkiem nāksies izmaksāt bezdarbnieku pabalstu. Ņemsim nevis nozares vidējo, bet Latvijas vidējo bruto algu – 1 831 eiro – un 10 gadu stāžu. Tad kompensācijā cilvēks saņems 5 438 eiro nākamajos astoņos mēnešos. Kopā visi jaunie bezdarbnieki saņems 40 785 000 eiro. Šo naudu arī vajadzēs kaut kur ņemt, apzinoties, ka arīn sociālās iemaksas par šiem cilvēkiem vairs netiks maksātas, kas nozīmē, ka budžetā vairs neienāks nauda pensijām utt. Būtu labi saņemt skaidru atbildi, ko šeit darīs. Ar naudām nedaudz tikām skaidrībā.

Otrkārt, ņemot vērā meža nozares specifiku, vai ir ticība, ka atlaistie spēs pārkvalificēties? Pārkvalifikācija arī prasīs resursus, bet jautājums ir par ko citu. Cik ātri tie spēs mainīt arodu un pelnīt iepriekšējo? Jo meža apstrādē, atšķirībā no politikas, dzimumu līdztiesību neviens nejautā, un vairums strādājošo, izņemot grāmatvedību, ir vīrieši. Pieņemot, ka vīriešiem ir ģimenes, kuras pēc patriarhālās pasaules principiem ir jābaro. Jo var piedzīvot situāciju, ka cilvēki var doties prom strādāt uz ārzemēm kopā ar ģimenēm un, kā mēs redzam tendences, nekad neatgriezties. Tie ir 7 500 × vismaz 3. Vai mēs esam gatavi šādam pavērsienam? Tas, protams, arī ir politiskās izšķiršanās jautājums.

Tas, ko es gribu pateikt, ir viens – kad tiek skaidrots, ka mēs slikti kaut ko darām un kaut kas jāsamazina, šim samazinājumam klāt jāpievieno aprēķins. Es ne brīdi nešaubos, ka pieņemt lēmumu par darbības ierobežošanu tiem, kas nav tavs elektorāts un ir ģeogrāfiski tālu – meža izstāde parasti notiek kaut kur laukos, nevis topošajā gājēju ielā Rīgā –, ir viegli.

Papildinot to ar argumentu, ka nozarei ir jāiegulda produktos ar augstu pievienoto vērtību. Šeit visi ir par produktiem ar augstu pievienoto vērtību, tikai ir nepieciešams precizējums. Investīcijas, lai ko ar to saprot politiķi, ir ilgtermiņa pasākums. Paies gadi, kamēr rūpnīca sāks darboties, un vēl gadi, kamēr sāks strādāt ar peļņu. Bet lēmums samazināt kaut kādus apjomus ir šī brīža lēmums ar šī brīža sekām.

Būtu, protams, lieliski, ja politiķi faktiski atrastu investīcijas, pašu solītās, kas ļautu nozarei (meža vai jebkurai citai) dubultot savu ražīgumu un mūsu piemēra ietvaros palielināt iemaksas budžetā līdz 2 miljardiem. Tad sekotu samazinājums. Uz jauno, ar augstu pievienoto vērtību produktu rēķina tas nebūtu tik sāpīgi. Bet plāns ir samazināt šodien, lai tad ar samazināto kapacitāti kaut ko investētu.

Es nevērtēju pašu lēmumu. Es aicinu diskutēt par to, kā viena vai cita politika, aicinājumi un lēmumi ietekmēs cilvēkus, Latvijas ekonomiku. Lai nav tā, ka mēs pieņemam lēmumu un tikai tad saskaramies ar sekām, kuras vairs nav novēršamas. Šis piemērs ir vienkārši izprotams un aprēķināms. Būtu lieliski, ja politiķi savu nākotnes redzējumu papildinātu ar skaitļiem un argumentāciju pēc būtības. Viltus dilemmu es apzinos – mēs glābjam planētu. Tas ir labi, tikai ko darām ar skaitļiem? Jo bez skaitļiem tas sanāk tas pats sludinātais populisms.

*Piemērs ir lineārs, taču to droši var papildināt, precizēt vai pārrēķināt, izmantojot citus pieņēmumus un datus.

Kad sports beidzas un sākas pūlis

Sun, 14 Jun 2026 07:46:00 +0000

“Maizi un izpriecas” (latīņu: Panem et circenses) ir zināms kopš Romas laikiem - lai pūlim, kas ikdienas dzīvē nav spējīgs adekvāti pārstrādāt savas emocijas, būtu dota iespēja izlādēt tās, skatoties sacensības. Olimpiāde kā politikas rīks - lielvalstis sacenšas nevis kara laukā, bet stadionā, skaitot, kurš vairāk iegūst medaļu. Ir zināms, ka cilvēkiem patīk saistīt sevi ar panākumiem, un sports ir tā vieta, kur to sasniegt tikai ar savu klātbūtni. Pēdējo gadu notikumi ap sportu liek domāt, ka līdzjutēji cenšas iznest panākumus vai zaudējumus ārpus sporta arēnas, iesaistot visus apkārt, darot to nepiedienīgā un agresīvā formā.

Laiki mainās, līdz ar ko mainās pūļa reakcija uz sporta notikumiem. Protams, ka ne bez apkārtējo šā procesa normalizēšanas un attaisnošanas, bet 100 gados mēs esam ieguvuši pavisam jaunu sporta atbalstīšanas formu, kas, šķiet, ir destruktīvāka par iepriekš vēsturē pieredzēto. Vai tad sports nav atlētu sadursme, kur godīgā cīņā tiek noteikts uzvarētājs, bet skatītājs samierinās ar rezultātu?

Tikko noslēdzās futbola Čempionu līgas fināls, kas notika Budapeštā. Bet fināla dienā veikalu skatlogus ar režģiem un koka plāksnēm taisīja ciet Parīzē. Tas tāpēc, ka Parīzes komanda spēlēja finālā, un bez ietekmes uz gala rezultātu bija prognozējams, ka Parīzi sagaida lielas nekārtības. Uzvara vai zaudējums - tiks sisti skatlogi, dedzinātas mašīnas, izlaupīti veikali. Rezultātam nozīme ir kļuvusi otršķirīga - “svinēšanas” algoritms ir paredzams, jautājums tikai par visaptverošo līmeni. Iepriekš arī svinēšana mēdza iziet ārpus rāmjiem, bet tie bija neparedzami izņēmumi. Tagad tas ir normalizēts un savā ziņā sagaidāms rezultāts - kā laika prognoze, ka būs lietus, jautājums tikai, cik spēcīgs. Lietussargu noteikti ir jāpaņem.

Jaunu pūļa neiecietības un agresijas līmeni varēja vērot arī notiekošās NBA finālsērijas laikā. Pēc spēles - kas “vecajos labajos laikos” nozīmēja paspiest rokas un iet mājās - jaunajos nozīmē izķert, būdami pūlī, pretinieku atbalstītājus un barā tos sist. “Vecajos labajos laikos” futbola fani arī kāvās, bet bija liela nianse - tā bija organizēta divu klubu “izplūkšanās”, kur netika iesaistīti visi citi.

No malas skatoties - ASV, kas ļoti uzsver, ka ir brīva un cilvēktiesības aizsargājoša valsts, ļauj tam notikt vienā no savām pasaulē atpazīstamākajām pilsētām. Ņujorkas ielas pēkšņi pārvēršas par neiecietības vietu nepareiza sporta krekla dēļ. Arī svešas mantas bojāšana - kā, piemēram, lēkāšana grupā uz sveša auto jumta - liekas pieņemama, aizmirstot par svēto privāto īpašumu.

Arī Rīgā basketbola čempionāta laikā Turcijas–Grieķijas pusfināla tribīnēs laiku pa laikam izraisījās verbālas sadursmes, kuras draudēja pāraugt fiziskās, jo pretinieku atbalstītāji tika izaicināti ar saukļiem un tiešiem apvainojumiem. Rīgā gan ir pieredzējuši drošības nodrošinātāji, un konfrontācijas saknē tiek novērstas. Bet fokuss mainās - nevis savas komandas atbalstīšana, bet sacensība apsaukāšanās ar citiem atbalstītājiem, kuru vienīgais iznākums ir fiziska konfrontācija. Tas vairs nav spontāni - tā ir notikuma sastāvdaļa.

“Visbiežāk izbrīnu rada sporta līdzjutēju uzvedība — viņu iracionālā, nekādās robežās neietilpstošā kaislība.” Roberts B. Čaldīni, bet diemžēl notiekošais vairs neizskatās pēc kaislības par savu komandu. Ir iegūts attaisnojums. Vairāk nepietiek ar pašas izrādes un uzvarētāja noteikšanu. Ir vēlme pēc būtības iznīcināt otru pusi, jo tā nebija vienprātis ar jums. Tas tiek tolerēts no varas iestādēm, tas tiek pieņemts kā pasākuma sastāvdaļa no ikdienas cilvēkiem, kuriem pa tiešo ar notikumu nav sakara. Vairs nepietiek ar emociju izvirdumu spēles laikā - tas tiek pārcelts ielās un vērsts pret visiem, kas šķiet nepiederīgi. Kas ir dīvainākais - tas tiek realizēts no uzvarētāju puses, it kā svinot uzvaru. Cik mazam ir jājūtas, ka pēc uzvaras ir vēlme pazemot zaudētāju un viņa atbalstītājus?

Baltais - tātad rasists

Wed, 03 Jun 2026 08:14:00 +0000

Šobrīd Anglijā notiek sabiedrības nemieri un sadursmes ar policiju. Iemesls - rasisms. Tas ir populārs iemesls masu nekārtībām pēdējos 20 gados, ar nelielu niansi - cilvēki ir iestājušies pret rasismu, kas vērsts pret Anglijas baltādainajiem cilvēkiem. Rasismu, kuru akceptē un sistematizē Anglijas varas iestādes.

Iepriekš rakstīju par Anglijas pilsētu Roteremu*, kur no 1997. līdz 2013. gadam vismaz 1400 nepilngadīgas meitenes tika pakļautas seksuālai vardarbībai. Diemžēl no šī gadījuma mācība nav iegūta. Nākot atklātībā jaunākajai informācijai par slepkavību Sauthemptonā, ir skaidrs, ka konkrētu politisko spēku realizētā politika ir radījusi situāciju, kad baltam cilvēkam Eiropā kļūst nedroši būt.

Vēsture atkārtojas.

Britu policija publicējusi ierakstu no policistu ķermeņa kamerām, kurās redzams, kā likumsargi saslēdz rokudžos 18 gadus vecu angli Henriju Novaku, nevis sikhu, kurš viņu nāvējoši sadūra ar nazi. Cietušais vairākkārt policistiem teica, ka ir ievainots un nevar paelpot, tomēr likumsargi sākotnēji noticēja uzbrucēja versijai, kurš jaunieti apsūdzēja melos un rasistiskā uzbrukumā.

Henriju Novaku 2025. gada 3. decembrī Sauthemptonā nogalināja 23 gadus vecais Vikrums Digva. Tiesā vēlāk tika noskaidrots, ka Novaks bija Sauthemptonas Universitātes pirmā kursa students, kurš pēc vakara ar draugiem devās mājās. Pēc prokuratūras teiktā, konflikts sākās pēc tam, kad Novaks Digvu nosaucis par “sliktu cilvēku”. Atbildot uz to, Digva jaunietim uzbruka ar nazi, nodarot vairākus dūrienus, un atņēma viņam telefonu. Kamēr cietušā stāvoklis vēl nebija kļuvis kritisks, notikuma vietā ieradās arī Digvas ģimenes locekļi. Kā vēlāk izskanēja tiesas procesā un mediju publikācijās, ģimenes locekļi palīdzēja slēpt pēdas, smējās par mirstošo jaunieti un apsūdzēja viņu rasismā, savukārt pats Digva un viņa radinieki centās sevi pasniegt kā uzbrukuma upurus.

Vikrums Digva policijai apgalvoja, ka Novaks viņam norāvis turbānu un iesitis pa aci, radot nelielu zilumu. Tāpat tika apgalvots, ka mirstošais Novaks esot uzbrucis arī Digvas brālim. Tiesa šos apgalvojumus vēlāk noraidīja kā nepatiesus. Ķermeņa kameru ierakstos redzams, ka Henrijs Novaks vairākkārt atkārto: “Mani sadūra” un “Es nevaru paelpot.” Neskatoties uz to, policisti turpināja viņu vilkt pa zemi un uzlika rokudzelžus. Vienā brīdī policists viņam atbild: “Nedomāju gan.” Novaks tika aizturēts kā iespējamais uzbrucējs, balstoties uz Digvas sniegto informāciju. Tikai vēlāk policija sāka nopietni uztvert faktu, ka jaunietis patiešām ir smagi ievainots. Tajā brīdī viņš jau nespēja nosaukt savu vārdu. Kad Novaks pārstāja reaģēt, tika izsaukta neatliekamā palīdzība, taču mediķiem viņa dzīvību glābt neizdevās.

“Viņš zaudēja samaņu, pirms kāds viņam noticēja,” pēc sprieduma paziņoja Henrija tēvs. Pēc viņa teiktā, dēlam nevajadzēja nomirt rokudzelžos, bet policijas apgalvojumi, ka notikums bijis “sarežģīts”, esot meli. Tēvs uzsvēra, ka aizturēšana viņa dēla pēdējās dzīves minūtes padarījusi pazemojošas. Tiesas laikā tika konstatēts, ka Digva Novaku sadūra piecas reizes ar 21 centimetru garu nazi. Viena no brūcēm skāra sirdi un izraisīja masīvu iekšēju asiņošanu. Pēc uzbrukuma Digva nevis centās palīdzēt, bet filmēja ievainoto jaunieti ar telefonu.

Īpašu rezonansi lieta izraisīja arī tādēļ, ka Digva sākotnēji apgalvoja, ka nazi nēsājis reliģisku iemeslu dēļ kā sikhu ticības simbolu. Tiesa secināja, ka izmantotais asmens neatbilda tradicionālajam reliģiskajam kirpanam, un tiesnesis kritizēja Digvu par reliģijas izmantošanu savas rīcības attaisnošanai. Henrija ģimene piekrīt, ka pilna atbildība par jaunieša nāvi gulstas uz slepkavu, tomēr tai joprojām ir daudz jautājumu par policijas rīcību. Kā apgalvo tēvs, atšķirībā no viņa dēla Digva procesa laikā sastapies ar ļoti saudzīgu attieksmi- atrodoties apcietinājumā, viņš pat varējis pats izvēlēties sev ēdienu. Pēc notiesājošā sprieduma Hempšīras policija publiski atvainojās par notikušo. Policijas rīcību izmeklē Neatkarīgais policijas rīcības uzraudzības birojs (IOPC). Policijas vadība atzina, ka likumsargi bija saņēmuši nepatiesu informāciju, taču vienlaikus atzina arī to, ka Novaka aizturēšana bija kļūda.

Par slepkavību Vikrumam Digvam tika piespriests mūža ieslodzījums ar minimālo termiņu 21 gads pirms iespējas pretendēt uz nosacītu atbrīvošanu.

* https://www.janisvoins.lv/ko-paskatities/params/post/5251800/neizstastitais-rasisms

Avoti:

- Hampshire Police

-The Guardian

- ITV News

- IBTimes UK

- UKNIP

Kokrūpnieku mācība

Sun, 31 May 2026 14:53:00 +0000

Kokrūpnieku lieta dod iespēju uzdot daudz neērtu jautājumu, bet saņemt tikai daļējas atbildes. Diemžēl ievērojamai daļai sabiedrības - tai, kas par šo tēmu dzirdēja TikTokā vai kādā svētdienas raidījumā, - jautājumu nav, jo viss ir skaidrs. Skaidrs bez iedziļināšanās un analīzes, virspusēji aci uzmetot. Ļoti līdzīgi būs arī tuvākajā laikā gaidāmajām vēlēšanām - tur arī katram viss ir skaidrs. Lasīt programmas vai klausīties priekšvēlēšanu debates nav ne laika, ne vēlēšanās - rezultāts arī nebūs pārsteidzošs. Tāpat kā šajā lietā - tiesu gaidīt nav prātīgi, jo tā varētu būt kaut kad nākotnē, bet jādzīvo šodien. Šodien saraksts ar 10 iekļautajiem krimināllietā, bez izvirzītas apsūdzības uz šo uzrakstīšanas brīdi. Šodienas sabiedrības spriedums ir skaidrs - domu laukumā uz sārta sadedzinām un maucam tālāk. Līdz nākamajam sarakstam.

Mediji, šķiet, tam palīdz, jo ir ērti paust pareizu viedokli un retoriku, kas gan vidējam skatītājam ir pieņemama un saprotama, gan tam, kas seko līdzi, gan vēl vairāk tam, kas neseko. Kā zināms - ja tūkstoš reižu atkārto “kokrūpnieks”, tas kļūst par nenovēršamu serafīmu.

Ir tik daudz sarunāts, ka pat bez apsūdzības jau ir skaidri “vainīgie”. Ģenerālprokurors ir iecēlis sevi Jahves tēlā un ne tikai pirmsprocesuālās darbībās pauž pārliecību par vainīgajiem, bet arī iesaka politisko partiju vadītājiem nākotnes nodarbes. Kā izskanēja viedoklis -līdz šim neviens amata brālis šādā retorikā nebija izpaudies, bet jaunie laiki, jaunās vērtības. Tas pats ģenerālprokurors, noraidot jebkādu kritiku vai savas pozīcijas nepilnību, bez aplinkiem uzsver, ka likums to sargājot no apsūdzībām. Interesants formulējums - interesanta sevis pozicionēšana attiecībā pret likumu. Nevis kalpojot tam un aizsargājot, bet stāvot sāņus, it kā uz viņu tas neattiektos. Sabiedrību šī pozīcija nemulsina - pat uzkurina, asociējoties ar drosmi.

Ir vērts paiet malā un pafilozofēt par to, kā ir un kas būs. Jo šāda pozicionēšana un retorika nav raksturīga modernām demokrātijām - vai tam, ko mēs uzskatām par tādām. Demokrātijā ir pieņemts tāds apzīmējums kā nevainīguma prezumpcija un tiesas lēmums galējā instancē - nevis vienpersonīgs ierēdņa apgalvojums. Sabiedrībai, kas sevi uzskata par demokrātiju, tas mazākais nebūtu pieņemami, par ko publiski paust sašutumu. Mums ir kaimiņi, kur tiešām ģenerālprokurors ir nākamais pēc prezidenta, kurš vietu uzreiz pēc Dieva ir aizņēmis. Tālāk parasti lūdz neaizņemt. Tur tiešām ģenerālprokuroram ir ierasta lieta runāt un, kas svarīgi, darīt ar tiešu pavēli. Kaimiņos par šādu darba stilu paust negatīvu nedrīkst, protams, - jo līdz tiesai var arī nedavilkt. Savdabīgi, ka mums nav jautājumu. Mums, es domāju, sabiedrībai.

Mēs esam piemirsuši (jo skolās māca ko citu), ka bija ne tik seni laiki, kad, lai nokļūtu cietumā, pietika ar anonīmu vēstuli. Ar anonīmo rakstniecību nodarbojās pašas spēka struktūras, negantie kolēģi vai apnicīgie kaimiņi. Tas bija īsākais ceļš karjeras kāpnēs vai dzīvojamās platības iegūšanai. Tā bija politikas sastāvdaļa, kam sabiedrība māja ar galvu, pie sevis sacīdama - mēs nemaz nezinājām, ka tā ir... Redz, kā šis izrādījās... Likās labs cilvēks... Pēc paaudzēm uzzinot, ka tā nemaz nebija un labs cilvēks tika nepatiesi nosodīts. Tajos laikos pat imitēja tiesas - troikas - jo pat sociālistiskajā teātrī tam bija nozīme.

Paturpināsim ar ekonomiski saturisko, jo tam būs lielākas ilgtermiņa sekas nekā indivīda tēla sagraušanai. Ņemot vērā, ka no 10 krimināllietā iesaistītajiem pie reāliem sodiem iespējams tiks daži, publiskie tēli ir sabojāti visiem. Svarīgi ir tas, ko inkriminēs (formulējumu) cilvēkiem no šī saraksta un kā to pamatos no likuma puses. Jābūt ļoti uzmanīgiem, ņemot vērā ne tikai pašu kokrūpnieku lietu, bet arī visus valsts iepriekš pieņemtos lēmumus, kas saistīti ar atbalstu nozarēm. Tiks nodefinēts, kas ir pareizs atbalsts nozarei un kas ir nepareizs, kad drīkst atbalstīt un kad nedrīkst. Svarīgi atcerēties - viss šis būs ar atpakaļejošu datumu, līdz ar ko piemērojams visam un jebkam, kas tiek definēts kā atbalsts. Pieņemot nepareizu definīciju, iegūsim tieši tik ierosinātu krimināllietu, cik cilvēkiem nebūs slinkums rakstīt iesniegumus. Bet, ņemot vērā, ka šos lēmumus pamatā pieņem politiķi, grēks būtu savus oponentus nepasludināt par zagļiem - pie esošās situācijas tas ir viegli, visu akcentējošs process. Radot precedentu ar vāju formulējumu, gan Valsts kontroli, gan ģenerālprokuratūru pārpludinās iesniegumi.

Ar to sāks nodarboties gan vienas nozares ietvaros, gremdējot konkurentus (kā to tagad dara pārrijušies miljonāri), gan citu nozaru pārstāvji - politisku, sadzīvisku vai jebkādu citu antipātiju dēļ. Neaizmirsīsim, ka mums ir arī pašvaldības, kuras atbalsta daudz ko, gan NVO, kur vērtēšanas kritēriji bieži ir visnotaļ subjektīvi, kā, piemēram, “sabiedrības lietderīgums”.

Šobrīd tiek radīts precedents - slikti pārvaldītas kapitālsabiedrības nepareizi klausās nozares lobija cilvēkos un nekorekti sniedz atbalstu. Kā pareizi sniegt atbalstu, tādas iestādes kā Valsts kontrole neizglīto, kas nav pārsteidzoši, jo paši nedz kādu kapitālsabiedrību ir vadījuši, nedz uzņēmējdarbībā piecus centus nopelnījuši. Ayn Rand klasika - tie, kas paši neko nedara, māca citiem, ka tie dara nepareizi. Vadoties vienīgi pēc sabiedrības interesēm, ir jautājums - šodienas vai ilgtermiņa? Jo tās ir dažādas intereses - pat teiktu, dažādu paaudžu intereses. Šī brīža dilemma - otrais pensiju līmenis neaiztiekams, jo iztērēs telefonos un konjakā, bet 130 miljoni, kas uzkrāti LVM kontā, ir nevis ieguldāmi ilgtermiņā, nopērkot mežus, bet ieskaitāmi budžetā un apēdami uzreiz.

Arī pēc Ayn Rand (“Atlants iztaisnoja plecus” 1957) izrādās - ja visi darītāji, kurus ierastais ierēdnis un politiķis redz kā “slikto un alkatīgo”, aizmūk, tad nonākam situācijā, ka zinošajam ierēdnim un politiķim vairs nav ko pārdalīt. Izrādās, ka mīts, ka viņi paši ražo naudu un piedalās ekonomikas veicināšanā, ir pašu “mentālā masturbācija”, kurai ar realitāti ir maz sakara. Bet iespējams, ka tāds ir mērķis - kā ceļš uz vienlīdzību, kurā katram ir tas, ko pats spēj vai ražo.

Ņemot vērā, ka mums nav Džona Galta (tēls no Ayn Rand “Atlants iztaisnoja plecus”) sarūpētas slēpnes kalnos, mēs atgriežamies pie mūsu mežiem.

Tiek apšaubīts viss nozares lobija process, kas ir bijis ilgs, iesaistošs un publisks. Šeit gribētos atkāpi - lobijs ir dažāds. Ir kā mežrūpniekiem: ir organizācijas, ir seja, kas neko citu nedara kā nozares lobiju, par ko oficiāli saņem ļoti daudz naudas (pelnīti vai nepelnīti - ne man spriest, tikai fakta konstatācija). Raksta papīrus, stāsta televīzijā, tiekas ar politiķiem. Galvenā nianse -dzīvo ne par valsts naudu, bet par nozares finansējumu.

Un ir cits lobijs - tāds, kurš dzīvo tikai par nodokļu maksātāju naudu, pa lielam nevienu nepārstāv un virza īpatnēji ar politiskām vajadzībām sakrītošus jautājumus. Sajutāt SIF smaku? Tur gadā izkūp līdzīgas naudas summas, par kuru lietderīgumu un adekvātumu neviens nerunā, jo to vienkārši iztērē.

Ko turpmāk darīt nozarēm, kas pašas strādā un vēl citus uztur? Šeit nav jautājums tikai par kokiem - mums ir olu jautājums, kur konkrēta biedrība, roku rokā ar politisko partiju, dzīvojot no nesaprotamas izcelsmes naudas, virza tautsaimniecībai kaitīgus jautājumus. Rindā jau gaida gaļas pārstrādes nozare, jo, ak, kas par sakritību -tās pašas biedrības ar tiem pašiem politiķiem, glābjot planētu, uztraucas, ka latvietis vidēji ēd pārāk daudz gaļas. Ar skaļiem saukļiem un nemērītu moralizēšanu tiek sadragātas Latvijas pamatnozares - zemnieki, meži, zvejnieki.

Vēl viens neērts jautājums politiķiem, kuriem izpratne par kokiem neiet tālāk par Rīgas parkiem, un medijiem, kuri privatizējuši konkrēti šo tēmu - kāds ir tas stāsts par “kā mēs atklājām tik specifisku, tikai nozarei izprotamu divu līgumu lietu, sēžot Kurre kafejnīcā un dzerot mača lati”? Jo, ja jums ir šādi talanti, mums ir izaugusi jauno Šerloku Holmsu paaudze. Vai arī kāds ļoti palīdz - kāds altruists.

Neizstāstītais rasisms

Tue, 12 May 2026 06:44:00 +0000

Vienā no maniem podkāstiem man uzdeva jautājumu – vai Latvijā ir rasisms? Es atbildēju, ka nē. Tagad varu precizēt – ne lielākā mērā kā jebkurā citā šīs zemes vietā. Latvijā ir adekvāta bijība pret svešo, bet mums nav nekādu aizspriedumu, kas iet pāri individuālām patikšanām. Mums nav organizētu cilvēku grupu, pieņemsim, kā skinhedi, kuru vienīgais mērķis ir uz rases pamata meklēt upurus.

Līdz ar to mums sāk iezīmēties dubultstandarti vietējo un nevietējo attiecībā pret likuma izpildi, jo tiem nedrīkst pārmest – aizrādījumi tiek sasaistīti tieši ar rases piederību, nevis ar vispārēju likumu nepildīšanu.

Piemēri nav tālu meklējami – kad kebabu tirgotājiem pieprasīja valodas zināšanas un higiēnas prasību izpildi, ierosinātāji uzreiz tika apvainoti rasismā. Kad tiem pašiem kurjeriem pajautāja par nodokļu apmaksu, tas tika nosaukts par aizspriedumiem. Likums mums ir viens, bet izpilde – ne.

Diemžēl šāda pieeja noved pie traģēdijām – kad likumsargi, baidoties no apvainojumiem rasismā, pieļauj ilgstošu noziedzīgu nodarījumu pret neaizsargātāko sabiedrības daļu. Stāsts par Roteremas bērnu seksuālās ekspluatācijas skandālu (Rotherham child sexual exploitation scandal), kur baltas meitenes ilgstoši tika pakļautas seksuālai vardarbībai no iebraucēju, proti, no Pakistānas izcelsmes cilvēku puses, ir spilgts piemērs.

Roterema: klusēšanas cena, ko maksāja bērni

Apvienojot BBC faktoloģisko pārskatu, The Guardian analītiku un oficiālo izmeklēšanu, ko vadīja Aleksa Džeja (UK Government), ir iespējams izanalizēt sarežģītu un neērtu stāstu par Roteremas bērnu seksuālās ekspluatācijas skandālu. Tas nav tikai stāsts par noziedzību, bet stāsts par sistēmu, kas gadiem ilgi nespēja vai nevēlējās aizsargāt bērnus, aizbildinoties un baidoties no atsevišķas grupas nosodījuma rasu neiecietībā.

Roterema deviņdesmito gadu beigās bija parasta industriāla pilsēta Anglijā ar savu sociālo problēmu bagāžu, ekonomiskām grūtībām un pieaugošu spriedzi starp dažādām kopienas grupām. Tieši šajā vidē izveidojās ekspluatācijas modelis, kas ar laiku, pateicoties apkārtējo pasivitātei, kļuva sistemātisks. No 1997. līdz 2013. gadam vismaz 1400 nepilngadīgas meitenes tika pakļautas seksuālai vardarbībai. Šis skaitlis, kā norāda Alexis Jay, visticamāk, ir tikai redzamā daļa.

Ekspluatācijas mehānisms bija vienkāršs, tai pat laikā efektīvs. Tika noskatītas meitenes, kurām bieži trūka stabilitātes mājās; tās tika uzrunātas ar uzmanību, dāvanām, alkoholu vai narkotikām. Tas radīja ilūziju par attiecībām vai piederību. Kad uzticība bija izveidota, varmākas to pārvērsa par kontroles instrumentu. Sekoja psiholoģiska pakļaušana, draudi un vardarbība. Upuri tika izolēti no apkārtējiem, padarīti atkarīgi un pēc tam sistemātiski izmantoti – bieži vien vairāku vīriešu grupās, atkārtoti un ilgstoši.

Kā atzīst pētījuma autori (Child Sexual Exploitation in Rotherham – Alexis Jay report), tas nebija haotisku noziegumu kopums. Tā bija ar noteiktu struktūru veidota sistēma, kas darbojās gadiem. Varmākas ne tikai izmantoja upurus, bet arī savstarpēji sadarbojās, pārvietoja meitenes, dalījās ar informāciju un rīkojās ar pārliecību, ka atbildība neiestāsies. Šī pārliecība neizveidojās pati no sevis – tā radās institucionālas bezdarbības rezultātā, kas ilgstoši ignorēja notiekošo.

Te mēs nonākam pie problēmas saknes. Informācija par notiekošo bija pieejama. Policijas rīcībā bija ziņojumi, sociālie dienesti bija saskārušies ar konkrētiem gadījumiem, skolas un veselības aprūpes darbinieki redzēja sekas. Bet, neskatoties uz to, reakcija bija fragmentāra vai neesoša. Bieži vien upuri tika uztverti nevis kā bērni, kuriem nepieciešama palīdzība un aizsardzība, bet kā “problemātiskas jaunietes”, kuras pašas izraisa negatīvas situācijas ar nepārdomātu un riskantu uzvedību. Šāds skatījums ne tikai noniecināja notiekošo, bet arī noņēma atbildību no varmākām, pārliekot to uz pašiem bērniem.

Alexis Jay ziņojumā atkārtoti uzsvērts, ka atbildīgās institūcijas nespēja atpazīt un adekvāti reaģēt uz ekspluatācijas raksturu. Bērnu liecības tika apšaubītas, informācija netika apvienota kopainā, un neviena iestāde neuzņēmās līderību, lai risinātu problēmu. Rezultātā izveidojās situācija, kur visi kaut ko zināja, bet neviens nerīkojās pilnvērtīgi, kā to prasītu situācija.

Ziņojumā aprakstītie konkrētie gadījumi atklāj vardarbības skarbo ainu. Vienā epizodē meitene tika nolaupīta, aplieta ar benzīnu un viņai piedraudēts ar aizdedzināšanu, ja viņa nepakļausies. Šāds gadījums norāda, ka kontrole pār upuriem balstījās ne tikai uz manipulāciju, bet arī uz brutālu fizisku spēku. Citviet konstatēts, ka upuri tika pārvietoti starp dažādām pilsētām un nodoti citiem vīriešiem, kas nepārprotami norāda uz organizētu ekspluatācijas tīklu. Vēl citos gadījumos ļoti jaunas – 11 vai 12 gadus vecas – meitenes tika izmantotas desmitiem vīriešu, kas apliecina, ka tie nebija atsevišķi, patstāvīgi incidenti. Nosauktie piemēri nav izņēmumi, bet raksturo izveidoto sistēmu.

Ja analizējam, kas ļāva tik ilgstoši un sistemātiski veikt noziedzīgas darbības un palikt nesodītiem, mēs nonākam pie vēl viena būtiska aspekta – rasisma jautājuma. Gan The Guardian, gan Aleksas Džejas ziņojums norāda, ka aktīvā daļa varmāku bija no pakistāniešu izcelsmes kopienām. Šis fakts pats par sevi nenosaka problēmas būtību, taču tas būtiski ietekmēja institucionālo reakciju. Amatpersonas baidījās, ka aktīva rīcība vai problēmas publiska formulēšana varētu tikt interpretēta kā rasisms. Šīs bailes no iespējamas sabiedrības daļas agresīvas un nosodošas reakcijas radīja paralīzi.

Praksē tas nozīmēja, ka atbildīgie darbinieki izvairījās iejaukties vai virzīt jautājumus tālākai izskatīšanai. Gadījumos, kad lietas tika ierosinātas, tās tika novilcinātas, bet vairumā gadījumu sūdzības tika ignorētas, nenovērtējot to nozīmīgumu.

Savukārt cilvēki, sabiedrības pārstāvji, kuri mēģināja pievērst uzmanību notiekošajam, nereti tika apzīmēti kā rasisti vai provokatori. Tādējādi diskusija par noziegumiem tika pārvērsta par diskusiju par to, vai vispār drīkst par tiem runāt. Šāda dinamika novirzīja uzmanību no upuriem un aizkavēja rīcību. Tas nenozīmē, ka problēma reducējama uz etnisko piederību, taču tas nozīmē, ka institucionālās bailes no reputācijas riskiem kļuva par faktoru, kas reāli ietekmēja lēmumus. Un šajā gadījumā šīs bailes maksāja pārāk dārgi.

Roteremas gadījums izgaismo arī plašāku problēmu – kā sabiedrība uztver upurus. Bērni no nelabvēlīgām ģimenēm bieži netiek uzskatīti par uzticamiem. Viņu stāsti tiek apšaubīti, viņu uzvedība – kritizēta. Šāda attieksme rada vidi, kur vardarbība var turpināties, jo signāli netiek uztverti nopietni.

Kad skandāls beidzot kļuva publisks, tas izraisīja plašu rezonansi visā Apvienotajā Karalistē. Tika uzsāktas jaunas izmeklēšanas, ieviestas reformas un mainīta pieeja bērnu aizsardzībai. Taču šīs pārmaiņas nāca pēc gadiem ilgas bezdarbības.

Galvenais secinājums, kas izriet no visiem analizētajiem avotiem, ir vienkāršs un neērts: problēma nebija informācijas trūkums. Problēma bija nevēlēšanās rīkoties. Institūcijas izvēlējās piesardzību, reputācijas aizsardzību un birokrātisku inerci situācijā, kur bija nepieciešama skaidra un izlēmīga rīcība.

Tas ir arī brīdinājums mums par to, kas notiek, kad sistēma pārstāj pildīt savu pamata funkciju – aizsargāt visneaizsargātākos. Ir populāri jēdzieni, kā stigmatizācija, neiecietība un nepietiekama tolerance pret savādāko. Tas viss aizver iespēju pēc reālas diskusijas. Jāatceras arī, ka tie, kas atsakās no diskusijas, aizstājot to ar moralizēšanu, nekad neuzņemas atbildību. Arī Roteremas stāstā skaļākās balsis, kas liedza korekti un ātri izmeklēt vardarbību pret bērniem, kas notika daudzus gadus, nekādu atbildību neuzņemas.

Un tas atgādina, ka klusēšana šādos gadījumos nav neitrāla. Tā vienmēr strādā varmāku labā.

Vai ir pārliecība, ka mūsu sabiedrībā vardarbības upuris tiek uzklausīts un saņems visu nepieciešamo palīdzību? Un ja pāridarītājs nebūs “ērtais” un populārais baltās patriarhālās sabiedrības veidotājs, bet kāds no tālienes atbraucējs – vai nebūs tā, ka konkrēta cilvēku grupa bezatbildīgi sāks kliegt par rasismu, neaizstāvot pašmāju upuri? Klusēšana šādos gadījumos nav neitrāla un toleranta iecietība. Tā ir noziedzīga nolaidība, kas vienmēr strādā varmāku labā.

https://publications.parliament.uk/pa/cm201415/cmselect/cmcomloc/1114/1114.pdf?utm_source=chatgpt.com

https://content.govdelivery.com/attachments/UKLGIU/2014/09/11/file_attachments/323357/Child%2BSexual%2BExploitation%2Bin%2BRotherham%2B-%2BAlexis%2BJay%2Breport.pdf?utm_source=chatgpt.com

https://www.bbc.com/news/uk-england-south-yorkshire-61868863

https://www.bbc.com/news/uk-england-south-yorkshire-28939089

https://www.theguardian.com/uk-news/2014/aug/26/rotherham-child-sex-exploitation-capital

https://www.theguardian.com/social-care-network/2014/aug/28/rotherham-child-victims-sexual-abuse

Mūsu cilvēktiesības Afganistānā nav pieprasītas

Mon, 23 Feb 2026 12:14:00 +0000

2021.gada 30. augustā Amerikas Savienotās Valstis oficiāli pabeidza karaspēka izvešanu no Afganistānas, tādējādi noslēdzot gandrīz 20 gadus ilgušo ASV un NATO militāro klātbūtni valstī, kas bija sākusies 2001. gadā. Taču faktiski valsts liktenis tika izšķirts jau divas nedēļas iepriekš - 2021. gada 15. augustā talibi bez būtiskas pretestības ieņēma Kabulu. Šis brīdis iezīmēja strauju varas maiņu un jauna politiskā režīma sākumu Afganistānā, kura sekas valsts iedzīvotāji sāk izjust arvien spēcīgāk, bet pārējā pasaule spēj vien noskatīties, uz ko ir spējīgs cilvēks 21. gadsimtā.

Talību izpratne par cilvēku kā vērtību

Afganistāna ir nepilnus piecus gadus pastāvējusi bez ārējo spēku uzraudzības, kas ļauj mums no šodienas skatu punkta novērtēt, kāds ir sausais atlikums. Valsts, kas 20 gadus bija salīdzinoši brīva un sekmēja cilvēku individuālo pašrealizāciju un kopējo sabiedrības attīstību, soli pa solim ir atgriezusies viduslaikos. Regulāri tiek izstrādāti un ieviesti normatīvie regulējumi, kas iet pretēji civilizētās pasaules uzskatiem par to, kas ir cilvēktiesības. Jaunā likumdošana nevis aizsargā cilvēka pamattiesības, bet tās mērķtiecīgi noārda un institucionalizē represijas.

2026.gada 7. janvārī talibi ieviesa “Kriminālprocesuālos noteikumus tiesām” (Criminal Code of Taliban Courts), kuros tiek:

• atzīta verdzība (15. pants),

• ieviesta kārtu jeb sociālā nevienlīdzība ar atšķirīgiem sodiem par vieniem un tiem pašiem pārkāpumiem (9. pants),

• pieļautas slepkavības un sodīšana par citādiem uzskatiem (18., 23. un 24. pants).

Pēc cilvēktiesību organizācijas Rawadari vērtējuma jaunais kodekss leģitimizē diskrimināciju, kas ir tiešā pretrunā starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Tas neuztver cilvēkus kā vienlīdzīgus likuma priekšā, bet iedala sabiedrību sociālās kategorijās - reliģiskajā elitē, vidusslānī, zemākajos slāņos - un par vieniem un tiem pašiem pārkāpumiem paredz atšķirīgus sodus. Rezultātā vienu cilvēku grupu tiesības tiek sistemātiski pazeminātas salīdzinājumā ar citu tiesībām, balstoties nevis rīcībā, bet statusā.

Īpaši satraucoši Rawadari ieskatā ir tas, ka kodeksā parādās verdzība kā juridiska realitāte. Tajā tiek lietots termins ghulam - “vergs” - kā tiesisks statuss, un atsevišķās normās tiek aprakstīti sodi, kas piemērojami gan “brīviem”, gan verdzībai pakļautiem cilvēkiem. Kodekss neparedz elementāras tiesiskās garantijas: tajā nav nostiprinātas tiesības uz neatkarīgu aizstāvību, nevainīguma prezumpciju vai tiesības klusēt. Šādas nepilnības rada vidi, kurā patvaļīgi aresti, vardarbība un represijas kļūst nevis par izņēmumu, bet par normu. Kā sekas - jaunais regulējums piešķir varas struktūrām plašas pilnvaras sodīt un pat nogalināt personas, kas tiek uzskatītas par “pretiniekiem” vai “nepareizu uzskatu paudējiem”, bez godīga tiesas procesa.

Kā atsevišķu sadaļu izcelšu vardarbību ģimenē un sieviešu tiesību ierobežošanu. Saskaņā ar šo kodeksu turpmāk vīriem tiek atļauts fiziski sodīt sievas un bērnus, ja šāda vardarbība nerada salauztus kaulus vai atvērtas brūces. Ja kauli nav lauzti un sieviete vai bērns neasiņo ar atvērtu brūci, jauno normu ietvaros tas ir akceptējams. Bet, ja tomēr kāds aizraujas un vardarbība noved pie nopietnākiem bojājumiem, sods mūsu izpratnē ir simbolisks - līdz 15 dienām cietumā, ar nosacījumu, ka šādas vardarbības faktu izdodas pierādīt tiesā, kas praksē ir gandrīz neiespējami, jo sievietēm ir ļoti ierobežota piekļuve tiesu procesiem. Ir notikusi legalizēta vardarbība pret sievietēm - jaunais kodekss ne tikai ierobežo vardarbības definīciju, bet arī neatstāj sievietēm praktiski nekādu iespēju aizbēgt no vardarbības, ierobežo piekļuvi izglītībai un sabiedriskajai dzīvei un padara sievietes atkarīgas no vīriešu “aizbildnības”, pat lai pamestu savas mājas bez vīrieša atļaujas.

Kopumā Rawadari secina, ka talibu krimināltiesību kodekss nav tiesiskuma instruments, bet gan mehānisms verdzības, sociālās nevienlīdzības un represiju institucionalizēšanai, kurā pamattiesību aizsardzība ir aizstāta ar ideoloģiski motivētu varas kontroli.

Kā atstāt Afganistānu pašiem afgāņiem

Kā tas ir globālajā politikā - viss nenotiek vienā dienā. Svarīgi akcentēt noskaņas, kas tika veidotas pasaulē laikā, kamēr ASV un NATO atradās Afganistānā. Lielākoties kreisās ievirzes politiķi gan ASV, gan Eiropā gadu gaitā pauda salīdzinoši vienotu un konsekventu kritiku par ASV militāro klātbūtni Afganistānā. Afganistānas misija viņu retorikā bieži tika raksturota kā tā sauktais “bezgalīgais karš” - bez skaidri definēta politiska mērķa un bez reālas uzvaras perspektīvas.

Vienlaikus politiķi regulāri norādīja uz augsto cilvēku un resursu cenu, ko šis karš prasījis. Tika pieminēti tūkstošiem bojāgājušo civiliedzīvotāju, kritušie karavīri un milzīgās finansiālās izmaksas nodokļu maksātājiem, uzsverot, ka šie līdzekļi, viņuprāt, būtu jānovirza sociālajām programmām pašu valstīs. Šo kritiku bieži papildināja plašāka imperiālisma noraidīšana - ASV klātbūtne Afganistānā tika dēvēta par militāru intervenci svešā valstī bez pietiekama leģitīma pamata, izmantojot tādus apzīmējumus kā “imperiālistiska politika” vai “režīmu uzspiešana ar spēku”.

Šajā Afganistānas misijas laikā tika postulēta pārliecība, ka demokrātiju, cilvēktiesības un funkcionējošas valsts institūcijas nav iespējams izveidot vai uzspiest ar militāru spēku, īpaši sabiedrībā ar būtiski atšķirīgu kultūras, sociālo un politisko struktūru. No šīs loģikas radās bieži deklarētais arguments, ka Afganistāna galu galā ir jāatstāj pašiem afgāņiem, nododot viņiem atbildību par savas valsts nākotni, pat ja tas nozīmē risku atgriezties viduslaiku tumšā autokrātismā, kādā tie atradās jau iepriekš. Šīs pozīcijas gadiem ilgi bija dominējošas kreisajā politiskajā retorikā. ASV izvešana 2021. gadā daudzos kreisajos politiskajos un mediju aprindās sākotnēji tika pasniegta kā ilgi gaidīta un morāli pareiza rīcība, kaut gan uzreiz iestājušās sekas — talibu atgriešanās pie varas — lika daļai šo pašu politiķu runāt par “nepareizi īstenotu”, bet ne “nepareizu” izstāšanos.

Šī notikumu ķēde izgaismo neērtu, bet būtisku secinājumu. Noteikta politiskā diskursa gadiem ilgā moralizēšana par “bezgalīgo karu”, “imperiālismu” un “morālo pareizību” nenozīmēja uzņemties atbildību par sekām. Lēmums pamest Afganistānu tika pasniegts kā ētisks žests, taču realitātē tas pavēra ceļu režīmam, kas institucionalizē verdzību, sociālo nevienlīdzību un sistemātiskas represijas. Tie, kuri visbalsīgāk pieprasīja aiziešanu, šodien nerunā par atbildību - ne par afgāņu sievietēm, ne par vajātajām minoritātēm, ne par tiem, kuri ticēja Rietumu solījumiem. Morālais triumfs izrādījās tukšs, bet cena- reāla un asiņaina. Afganistānas piemērs skaidri parāda, ka politiska bezatbildība, paslēpta aiz skaistiem lozungiem, var novest pie traģiskām sekām, par kurām beigās neatbild neviens, izņemot tos, kuri palika bez aizsardzības.

https://8am.media/eng/rawadari-taliban-courts-criminal-code-legitimizes-slavery-and-repression/

https://rawadari.org/press_releases/press-release-regarding-the-implications-of-the-the-criminal-procedure-code-for-courts-issued-by-the-taliban/

https://rawadari.org/wp-content/uploads/2026/01/Criminal-Code-of-Taliban-English.pdf

https://www.thesun.co.uk/news/38235937/taliban-legalises-domestic-violence-women-afghanistan/?

https://www.ndtv.com/world-news/taliban-legalises-domestic-violence-as-long-as-there-are-no-broken-bones-11055881?

Migrācija kā politikas instruments

Mon, 16 Feb 2026 15:53:00 +0000

Migrācijas politikas atbalstītāji — arī Latvijā — bieži apgalvo, ka salīdzinoši neliela cilvēku skaita ierašanās no citām valstīm neradīs būtiskas sekas. Tiek uzsvērts, ka šādi procesi bagātinās kultūrvidi, palīdzēs darba tirgum un neradīs ne būtisku slogu valsts budžetam, ne tūlītējas politiskas izmaiņas. Nereti tiek arī norādīts, ka jaunpienācējiem netiek automātiski piešķirtas politiskās tiesības, tāpēc satraukumam neesot pamata. Lai saprastu, kā migrācija ilgtermiņā kļūst par politikas instrumentu, ir vērts aplūkot konkrētus Eiropas piemērus — Londonu kā demogrāfisku un politisku transformāciju galvaspilsētu, Briseles Molenbēku kā integrācijas spriedzes punktu un Spāniju kā valsti, kur migrācijas un sociālās politikas lēmumi tieši ietekmē īpašumtiesības un vēlētāju struktūru. Aplūkojot citu Eiropas valstu pieredzi ilgākā laika griezumā un ņemot vērā politisko procesu pakāpeniskumu, aina kļūst sarežģītāka. Šeit noder Overtona loga princips — idejas un politikas virzieni reti tiek ieviesti strauji; tie tiek normalizēti soli pa solim.

Londona: demogrāfiskas pārmaiņas kā politiska realitāte

2021. gada tautas skaitīšanas dati rāda, ka Londonā balto iedzīvotāju īpatsvars bija zemāks nekā jebkur citur Anglijā un Velsā. Tikai 36,8% jeb aptuveni 3,2 miljoni Londonas iedzīvotāju identificējās kā “White British” — tas ir zemākais rādītājs starp visiem reģioniem. Balto iedzīvotāju īpatsvars ir samazinājies no dominējošā vairākuma līdz 37%, skaitot no 1970. gada. Šobrīd nākamās lielākās iedzīvotāju grupas ir aziāti (Asian, Asian British or Asian Welsh), kas veido aptuveni 18,5% Londonas iedzīvotāju (ap 1,6 miljoniem cilvēku) — gandrīz divreiz vairāk nekā vidēji valstī — un melnādainie (Black, Black British, Black Welsh, Caribbean or African), kuri veido ap 13,5% (aptuveni 1,2 miljonus cilvēku), kas ir augstākais rādītājs visā valstī. Ir vērts uzsvērt, ka papildus tam vairāk nekā 40% Londonas iedzīvotāju ir dzimuši ārpus Apvienotās Karalistes, kā arī to, ka Londonā ikdienas saziņā tiek lietotas vairāk nekā 300 valodas, kas vēl vairāk pastiprina pilsētas etnisko un kultūras daudzveidību. Tas tiek pasniegts kā sasniegums.

Neapšaubāmi, demogrāfiskās pārmaiņas Londonā iet roku rokā ar politiskajām prioritātēm. Sadiq Khan ir Lielbritānijas politiķis no Leiboristu partijas, kurš Londonas mēra amatā atrodas kopš 2016. gada. Viņš ir dzimis Londonā Pakistānas imigrantu ģimenē un kļuvis par pirmo islāmticīgo un etniskās minoritātes pārstāvi, kurš ieņēmis šo amatu. Pēdējās vēlēšanās, kas notika 2024. gada 2. maijā, Sadiq Khan tika ievēlēts uz trešo termiņu pēc kārtas, saņemot aptuveni 43,8% balsu un pārliecinoši apsteidzot savu tuvāko konkurenti — Konservatīvās partijas kandidāti Susan Hall, kura ieguva 32,7% balsu. Sadiq Khan ir pirmais Londonas mērs, kuram izdevies iegūt trīs termiņus pēc kārtas.

Viņa politiskajā programmā centrālo vietu ieņem daudzveidības, iekļaušanas, sociālās aizsardzības un atvērtas pilsētas koncepcijas, un viņš publiski sola saglabāt Londonu kā daudzveidīgu, atvērtu un iekļaujošu pilsētu. Šī pieeja nav nejauša — demokrātiskā sistēmā politiskās prioritātes pielāgojas vēlētāju struktūrai. Tie, kuri piedalās vēlēšanās un veido balsu vairākumu, neizbēgami ietekmē politisko dienaskārtību un lēmumu pieņemšanas virzienu.

Brisele: Molenbēka kā integrācijas robežgadījums

Briselē ir rajons, kas plaši pazīstams ar lielu musulmaņu kopienu klātbūtni — Molenbeek-Saint-Jean— Molenbeek-Saint-Jean (franču: Molenbeek-Saint-Jean, nīderlandiešu: Sint-Jans-Molenbeek). No homogēnas, vietējo beļģu sabiedrības (pirms 20. gadsimta) Molenbēka kļuva par pilsētvidi ar masveida imigrāciju, sākot ar 20. gadsimta 50.–60. gadiem, īpaši no Marokas. Kā liecina dati, mūsdienās lielākā daļa iedzīvotāju ir ar ārvalstu izcelsmi — apmēram 69,16% iedzīvotāju nāk no Eiropas ārpuses vai no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem (Maroka, Sīrija), bet tikai aptuveni 13,31% ir vietējās (beļģu) izcelsmes.

Nav pārsteigums, ka rajona politiskajā ainā dominē kreisais sociālistiskais bloks un kreiso/ekoloģisko partiju grupas, kamēr labēji liberālās partijas ieņem salīdzinoši mazāku lomu. Molenbēka ir pazīstama arī ar zemāku ienākumu līmeni un augstāku bezdarba līmeni, salīdzinot ar citiem Briseles rajoniem. Pētījumos par Briseles vēlētāju uzvedību norādīts, ka iemigrantu izcelsmes vēlētāji, īpaši no valstīm ārpus Eiropas Savienības, biežāk atbalsta partijas, kas sola sociālo iekļaušanu, daudzveidību un pretdiskriminācijas politiku, piemēram, sociālistiskās vai progresīvās partijas. Vēlētāju izvēli nereti ietekmē arī kandidātu kultūras un izcelsmes identitāte, ja tā viņiem šķiet nozīmīga.

Molenbēka bieži tiek kritizēta kā drošības, integrācijas un sociālās politikas neveiksmju koncentrāts un — taisnīgi vai netaisnīgi — ir kļuvusi par simbolu tam, kas Eiropā “nestrādā” multikulturālajā modelī.

Starptautisko mediju uzmanības centrā Molenbēka nonāca pēc 2015.–2016. gada teroraktiem Parīzē un Briselē. Izmeklēšanas gaitā tika atklāts, ka vairāki uzbrukumu izpildītāji vai viņu līdzgaitnieki bija dzīvojuši vai slēpušies tieši šajā rajonā. Tas veidoja priekšstatu par Molenbēku kā vietu, kur drošības iestādēm ir grūtāk strādāt gan informācijas trūkuma, gan zemas vietējās uzticēšanās dēļ. Šī iemesla dēļ medijos rajons tika raksturots īpaši skarbos vārdos. Dažos izdevumos to dēvēja par “jihādistu perēkli”, citos — par “no-go zonu”, ar to saprotot teritoriju, kur valsts institūciju klātbūtne un ietekme ir ierobežota. Lai gan šādi apzīmējumi ir strīdīgi un bieži pārspīlēti, tie būtiski ietekmēja Molenbēkas reputāciju un nostiprināja tās tēlu kā simbolu Eiropas drošības un integrācijas problēmām.

Plašākā Eiropas politiskajā un sabiedriskajā diskursā Molenbēka ar laiku kļuva par simbolu. Kritiķu skatījumā tā bieži tiek izmantota kā piemērs tam, ko dēvē par multikulturālisma neveiksmi — vietu, kur integrācijas solījumi praksē nav piepildījušies. Citi šo rajonu piesauc kā argumentu pret nekontrolētu imigrāciju, norādot, ka straujas demogrāfiskas pārmaiņas bez skaidras valsts politikas var radīt ilgstošas sociālās un drošības problēmas.

Vēl biežāk Molenbēka tiek minēta kā brīdinājums par tā sauktajām “pazaudētajām pilsētas daļām” — teritorijām, kurās valsts klātbūtne, sabiedrības uzticēšanās un kopīgās normas ir vājinājušās. Pat ja šādi apzīmējumi ir vispārināti un ne vienmēr pilnībā atspoguļo ikdienas realitāti, tie ir kļuvuši par spēcīgiem simboliem politiskajās debatēs, ietekmējot gan vēlētāju noskaņojumu, gan politisko lēmumu pieņemšanu visā Eiropā.

Spānija: politiskas izvēles un to sekas

Sāksim ar okupām (no spāņu ocupar — ieņemt). Tie ir cilvēki vai grupas, kas nelikumīgi ieņem tukšus dzīvokļus, mājas vai ēkas un tajās dzīvo bez īpašnieka atļaujas. Spānijas okupu problēma nav nejaušība — tā ir politisku izvēļu sekas. Valsts likumi praksē bieži aizsargā nelikumīgos iebrucējus vairāk nekā īpašniekus, bet policija nereti ir bezspēcīga, ja pirmajās stundās nav reaģēts. Rezultāts ir absurds: sveši cilvēki gadiem dzīvo tavā īpašumā, kamēr tu pats tiesā pierādi, ka tas vispār ir tavs.

Premjerministra Pedro Sančesa vadītā kreisā valdība šo situāciju nevis risina, bet attaisno, konsekventi uzsverot “tiesības uz mājokli” un sociālo jutīgumu. Sančess un viņa koalīcija publiski ir aizstāvējuši izlikšanas ierobežojumus, norādot, ka “neviens nedrīkst palikt uz ielas”, pat ja tas nozīmē privātīpašuma tiesību faktisku paralizēšanu. Šī politika tiek pasniegta kā humāna, taču realitātē tā soda tos, kuri strādā, maksā nodokļus un iegādājas īpašumu, vienlaikus normalizējot nelikumīgu rīcību. Jo ilgāk valsts aizsargā okupas, jo mazāk cilvēku ir gatavi izīrēt savus mājokļus — un jo dziļāka kļūst pati mājokļu krīze. Tā izskatās kreisā “sociālā taisnīguma” prakse: privātīpašums ir nosacīts, bet likuma pārkāpšana — saprotama. Skaidrs, ka šāds pavērsiens daudziem Spānijā nepatīk, un noturēties pie varas kreisajiem kļūst arvien sarežģītāk. Vienlaikus valdība migrācijas un mājokļu politiku izmanto kā savstarpēji saistītu risinājumu loku.

Pēdējās ziņas no Spānijas liecina, ka kreisi orientētā valdība ir nolēmusi piešķirt legālu statusu aptuveni 500 000 nelegālo imigrantu, par ko paziņojusi Spānijas migrācijas ministre Elma Saisa. Viņa norādījusi uz migrācijas pozitīvo ietekmi, piebilstot, ka valdība atzīst un novērtē cilvēkus, kuri jau atrodas Spānijā. Premjerministrs Pedro Sančess uzskata, ka Spānijai migrācija ir nepieciešama, lai aizpildītu darbaspēka trūkumu un novērstu iedzīvotāju novecošanos, kas varētu apdraudēt pensiju un labklājības sistēmu.

Saskaņā ar jaunākajiem Valsts statistikas institūta datiem, no 49,4 miljoniem Spānijas iedzīvotāju vairāk nekā septiņi miljoni ir ārvalstnieki. Šie lēmumi tiek pasniegti kā ekonomiski un sociāli nepieciešami, taču tie vienlaikus ilgtermiņā maina arī vēlētāju struktūru un politisko līdzsvaru.

Kur šeit ir Overtona logs?

Kur šeit ir Overtona logs? Ir skaidrs, ka nevar vienā dienā ielaist valstī 100 tūkstošus svešzemnieku, vienā dienā piešķirt viņiem vēlēšanu tiesības un vienā dienā mainīt valsts pastāvēšanas kodolu. Tas notiek pakāpeniski — soli pa solim. Tieši šeit izpaužas Overtona logs: tiek izdomāta problēma, kuru “risina” tik ilgi, līdz tā kļūst nekontrolējama un ir par vēlu kaut ko mainīt. Mums vēl ir laiks. Taču tas nozīmē, ka nedrīkst atvērt šo logu konkrētiem politiskajiem spēkiem ar iekļaujošiem un vienlīdzības saukļiem.

Ne Londona, ne Brisele, ne Spānija nav mainījušās vienā dienā. Nevienā gadījumā nav bijis pēkšņs lēmums masveidā mainīt sabiedrības struktūru vai politisko sistēmu. Pārmaiņas ir notikušas pakāpeniski — ar maziem, atsevišķi attaisnotiem soļiem, kuri katrs pats par sevi šķita saprātīgs. Tieši šādi darbojas Overtona logs: idejas, kas sākotnēji šķiet neiespējamas, kļūst apspriežamas, pēc tam pieņemamas un galu galā — par normu. Jautājums nav par paniku vai aizliegumiem. Jautājums ir par to, vai sabiedrība apzinās šī procesa ilgtermiņa sekas un vai politiskie lēmumi tiek pieņemti, pilnībā izprotot to kumulatīvo ietekmi.

Laiks rīcībai pastāv tikai līdz brīdim, kad izvēles kļūst neatgriezeniskas.

Marks, kapitalisms un MI

Mon, 19 Jan 2026 07:55:00 +0000

Pasaules dienaskārtībā ir divas lietas — cīņa ar kapitālismu (kreiso politiskā nostāja) un MI ieviešana visos dzīves procesos (kas gan vairāk ir saistīta ar ekonomisko ikdienu).

Kapitālisms kopš tā definēšanas brīža tika pasludināts par neatbilstošu cilvēka būtībai. Pēc Kārļa Marksa domām kapitālisms ir ekonomiska sistēma, kurā ražošanas līdzekļi pieder privātīpašniekiem, bet strādnieki, kuriem tie nepieder, ir spiesti pārdot savu darbaspēku, radot pievienoto vērtību, ko kapitālists piesavinās kā peļņu (ekspluatāciju), kas padara cilvēkus nelaimīgus.

Mūsdienās ir jāpapildina kapitālisma definīcija un jāsaprot, kas sekos pēc klasiskā kapitālisma definīcijas, kuru piedzīvojam šodien — jeb neoliberālā kapitālisma.

Marksa definētais kapitālisms vairs nepastāv.

Vēsturiskais konteksts, kurā tapa Marksa formulējums, ir krasi atšķirīgs no mūsdienām — sabiedrība bija iedalīta konkrētās grupās: lielmuižnieki, fabriku īpašnieki un valsts. Cilvēks bija bez tiesībām un individuālās izpausmes iespējām — viņš tika sadzīts grupās vai baros, lai strādātu. Labumu guva šaurs cilvēku loks. Mūsdienās ir notikušas izmaiņas, kurām ir tieša ietekme uz šo formulējumu. Šobrīd pastāv brīvības (pašrealizācija un nodarbes izvēle), kas ļauj jebkuram kapitālisma sistēmas ietvaros izvēlēties nodarbi, nodrošinot sev iztiku. Kapitālisma sistēma nodrošina izglītības sistēmu, radot vismaz šķietamu vienlīdzības efektu, kas iekļauj visus pirmatnējā darba tirgū, jo visi ir iemācīti lasīt, rakstīt, skaitīt un vismaz virspusēji ir informēti par pasaulē notiekošo.

Nav vairs neviena, kas tev pateiks, kas tieši jādara; neviens neierobežo tavas iespējas mācīties sev interesējošus amatus un apgūt jaunas prasmes — cilvēks ir nodots pats sev. Cilvēks, būdams kapitālistiskajā pasaulē (jeb sistēmā), ir spējīgs un tiesīgs būt neatkarīgs lēmumu pieņemšanā un izvēļu izdarīšanā, kas nostāda viņu pozīcijā, kur viņš sava darba labumus, kurus iegūst uz kapitālisma rēķina, atstāj sev (atskaitot nodokļus).

Taisnība, ka lielākajai daļai cilvēku ikdienas rutīnas darbs līdzinās fabrikantu dzīves režīmam — no rīta uz darbu, darbs, vakarā mājās par konkrētu samaksu. Samaksa pēc būtības nodrošina pamatvajadzības. Tomēr pastāv mūsdienu “bet” — ir iespēja mācīties jaunu arodu, ir iespēja iet strādāt citur, ir iespēja kļūt par gandrīz jebko, ko vēlies. Šobrīd individuālā griba un prasmes dominē pār sistēmas (kapitālisma) spēju uzspiest kopējā labuma mērķus. Kasieris veikalā var pārtapt par flīzētāju jeb individuālu amatnieku (kā izrādās, ar rokām darot šobrīd var nopelnīt daudz vairāk nekā, sēžot zemā amatā ofisā) — un nebūt ekspluatatoru peļņas gūšanas vergs.

Kapitālisma definīcijas papildināšanai ir svarīgi neaizmirst definēt tādu lielumu — ko mēs uzskatām par gana labu vai samērīgu darbu un cik ir gana liela vai pietiekama samaksa. Ja Marks rakstīja par cilvēkiem, kuri bieži strādāja par vēdera tiesu un, ja saslima vai citu iemeslu dēļ neieradās darbā, tad fiziski viņiem nebija ko ēst. Pie mūsdienu kapitālisma definīcijas ir jāpapildina arī tas, ka mūsu laikā nevienam neļaus nomirt uz ielas — kas tolaik bija ikdiena. Mums ir slimnīcas, kur cilvēku pieņems, mums ir sociālie dienesti, kas iedos pārtikas paku un pirmās nepieciešamības lietas, mums ir pabalsti naudas izteiksmē, kas ļauj cilvēkam eksistēt. Vārds eksistēt nav izvēlēts nejauši — kā pretstats pārtikušai un pašrealizējošai dzīvei. Šis pretstats ir tieši tas, par ko rakstīja Marks — tajā laikā cilvēks nevarēja pat eksistēt, par pārtikušu dzīvi nerunājot. Tas nevarēja sevi realizēt — lai ko katrs no mums ar to saprastu.

Ja drīkst vispārināt, cilvēka liktenis bija lemts jau tajā brīdī, kad tas piedzima, atbilstoši sociālajam slānim, un to mainīt nevarēja. Tajā laikā neeksistēja teiciens “katrs ir savas laimes kalējs”. Kad cilvēki mūsdienās paliek bez darba, ir institūcijas, kas palīdz atrast jaunu darbu vai piedāvā bez maksas apmācības jauna aroda apguvei. Šobrīd sociums, galvenokārt pateicoties kapitālisma sistēmai (nodokļu iegūšanai no visa iespējamā un to pārdalei par labu mazāk turīgajiem), uztur sistēmu, kas parūpējas par indivīda pamata līmeni. Ja cilvēks grib būt pārticis (jādefinē, ko tas nozīmē) un pašrealizēties (individuālās vēlmes un tieksmes ir realizējamas), viss ir viņa paša rokās. Par miljonāru var kļūt jebkurš — kā redzams sociālajos tīklos, reizēm pietiek izģērbties kameras priekšā.

Arī cilvēkiem, kas pārstāv kreiso ideoloģiju, nekas netraucē veidot uzņēmumus pēc principiem, kurus viņi sludina — ražotne (lielveikals, zemnieku saimniecība) pieder proporcionāli visiem iesaistītajiem, un peļņa (jeb darba augļi) tiek sadalīta proporcionāli. Kapitālisms neliedz veidot jebkādas īpašnieku pārvaldības formas, bet, ja jums, neskatoties uz visu, būtu jāīsteno sekmīgs šāds piemērs — vai jūs to spētu?

Lielu satraukumu ir izraisījusi mākslīgā intelekta ienākšana plašā patēriņā, kas veicina automatizāciju un perspektīvu, kas attiecināma uz rūpniecisko ražošanu — robotizāciju. Jau tagad redzam, ka ir profesijas, kas tiek aizvietotas — Amazon noliktavas apkalpo nelieli roboti, bet tepat pašmājās Rimi veikalu tīklā darbojas automatizētas iekārtas. Tas, ko mēs uzreiz neredzam, — mākslīgais intelekts aizvieto cilvēku daudzās profesijās, kas saistītas ar radošumu un izdomu. MI, ņemot vērā iepriekš daudzos gados sastrādāto, spēj to “ielikt” sev “smadzenēs”, pārvērtēt un izdot kvalitatīvu, līdz šim neredzētu gala produktu. Arī programmēšanā — to, ko iepriekš veidoja cilvēku grupa, spēj aizvietot viens projektu vadītājs, korekti definējot MI darba uzdevumus. Nozares līderi — tostarp HP un IBM — ir publiski norādījuši uz MI kā faktoru, kas ļauj samazināt vai pārstrukturēt darbinieku skaitu (1).

Mūsdienās pastāv vairākas kapitālisma definīcijas — neoliberālais kapitālisms, tehnokapitālisms, korporatīvais kapitālisms un citi. Vispārinot, mūsdienu kapitālismu var definēt kā tirgus ekonomiku ar privātīpašumu, kur peļņa tiek radīta ne tikai no darba, bet arī no datiem, tehnoloģijām un automatizācijas, savukārt valsts uztur sociālo minimumu, lai sistēma nesabruktu. Būtībā viss ir līdzīgi kā pie Marksa, tikai ar modernizētu pieeju — diemžēl bez akcenta uz izmaiņām, kas dod iespēju indivīdam realizēt sevi.

Kas nāks pēc kapitālisma?

Kapitālisma vienīgā ideja ir gūt peļņu. Mākslīgais intelekts pēc būtības realizē Marksa aprakstītās nevienlīdzības statusa noņemšanu — tas padara cilvēku darbu, īpaši to, kuri strādā par minimumu, radot labklājību citam, par nevajadzīgu. Mākslīgais intelekts palīdzēs šajā procesā, samazinot izdevumus uz dzīvo darbaspēku un maksimizējot ražošanas procesu. Kā paredzama blakusparādība šim procesam — daudzi cilvēki paliks bez darba, kas kapitālismu, šķiet, maz uztrauc. Taču tas, kas uztrauc kapitālismu, ir tas, ka cilvēki paliks bez naudas, proti, bez spējas pirkt.

Ja aplūkojam pasauli, jau tagad varam secināt, ka vairums cilvēku kapitālisma acīs ir nevērtīgi, jo ir nabagi. Šie cilvēki gan nedzīvo “mērka” tirgos — mēs viņus neredzam un pasauli asociējam ar to, kas ir mums apkārt. Tāpēc esošā reālā pelnošā darbaspēka samazinājums notiks tieši attīstītajās valstīs, samazinot potenciālo tirgus aktivitāti. Šis samazinājums ir plānots praktiski visās nozarēs — neatkarīgi no tā, vai runa ir par lidošanu ar lidmašīnu vai pārdevēja darbu bulciņu veikalā — šie arodi tiks automatizēti un aizvietoti.

Nonākam pie loģikas kļūdas — lai palielinātu efektivitāti un kāpinātu peļņu, MI un robotika aizvieto cilvēku, kā rezultātā cilvēki paliek bez darba. Produktus tagad ražo ātrāk un vairāk, bet pretī samazinās pircēju skaits. Kāda jēga ražot vairāk, ja nav, kas pērk? Var izteikt pieņēmumu, ka tiks ražots mazāk, bet kvalitatīvāk, mērķējot uz īpaši bagāto pircēju segmentu. Taču tas jau notiek tagad — roku somiņa par 10 000 vai rudens mētelis par 12 000 ir domāti tieši kapitālistu (pēc Marksa — ekspluatatoru) patēriņam.

Ja atceramies slaveno WEF (2) gara darbu “Jums nekas nepiederēs, bet jūs būsiet laimīgi”, tad jaunajā skaistajā pasaulē jums nekas nepiederēs, bet viss nepieciešamais — tosteris vai auto — tiks aizņemts; to jums drons atlīdzinās līdz durvīm (mājas gan jums arī nepiederēs, līdz ar to būtu nepieciešams precizējums, pie kurām durvīm). Šis modelis it kā daļēji atrisina dilemmu par efektīvu ražošanu, tomēr rodas nākamās divas loģikas kļūdas. Pirmkārt, šī jaukā aprakstītā pasaule ļoti izskatās pēc komunisma, bet kapitālisms nesponsorēs komunismu — kādam būs jāapmaksā ražošana un jānodrošina peļņa. Otrkārt, komunisms līdz šim ir pierādījis, ka nav spējīgs ražot pats sev — ne procesa, ne kvalitātes ziņā.

Tātad nonākam pie jauna, moderna komunisma, kuram mums jārod nosaukums — kad cilvēks var nestrādāt vai, pareizāk sakot, netiek nodarbināts nevajadzības dēļ, viņa vietā strādā mašīnas pilnā ciklā, un veidojas iepriekš neredzēta un no ekonomikas viedokļa grūti izskaidrojama mijiedarbība. No vienas puses, cilvēka vajadzības nemazinās — pat var izdarīt pieņēmumu, ka tās palielinās, jo tagad viss ir pieejams par brīvu un nav nepieciešams strādāt. Taču kas attaisnos nemitīgo resursu patēriņu, lai ražotu šīs preces, vienlaikus uzturot sistēmu, kas apgādā un aprūpē cilvēku? Šāda utopija ir maz ticama, jo nav loģiska.

Bet kas tad sekos kapitālismam?

Neskatoties uz savu šķietamo izglītotību un garīgo/morālo pārākumu (ko cilvēki bieži piešķir sev paši), šobrīd pasaulē notiek karš par resursiem. Tas ir vitāli nopietni un paredz, ka mums vai nu jāizgudro kaut kas radikāli jauns, vai arī jāsagatavojas situācijai, kurā viss ir beidzies. Mums ir atjaunojama elektrība, bet, lai to patērētu, ir vajadzīgas komponentes, kas nav atjaunojamas. Pieaugot cilvēku skaitam, resursi izzūd arvien ātrāk, un MI šo procesu tikai paātrina, efektivizējot ražošanas apli.

Nevaram uzskatīt, ka cilvēki kļūs garīgi un intelektuāli pārāki — kaut arī visi ir izglītoti un spēj uztvert zināšanas, vairuma izvēle ir ķermeniskais hedonisms, kas paredz lielu ārējo resursu patēriņu. “Es esmu tas, ko es pērku” ir sabiedrības vadmotīvs. Pat Ķīnas komunismam ir nepieciešams patērētājs Rietumos — citādi plastmasas sīkumi pašiem nav vajadzīgi, un tie, kas strādā par dažiem dolāriem dienā, tos nevar nopirkt. Diemžēl kaut kur nākotnē cilvēce, būdama parazīts, aprīs pasauli un pati sevi. Iespējams, ka starp šo brīdi kapitālismā un aprīšanas brīdi būs vēl kaut kas — un tam “kaut kam” noteikti tiks dots nosaukums. Ne jau mēs to izdomāsim, bet kāds nākotnē.

Mēs varam izbaudīt MI augļus — pārveidojot bildītes un veidojot futūristiskus video. Jo tagad mūsu rokās ir rīks — gudrāks par jebko, kas jebkad ir bijis, gudrāks par mums pašiem. Un mēs varam to nopirkt — ekonomisko par 20 eiro vai dārgo par 200 eiro. Gaidīsim to, kas nāks pēc kapitālisma, uzjautrinoties.

https://www.businessinsider.com/list-companies-replacing-human-employees-with-ai-layoffs-workforce-reductions?utm_source=chatgpt.com
https://www.businessinsider.com/list-companies-replacing-human-employees-with-ai-layoffs-workforce-reductions?utm_source=chatgpt.com

Atceļot Ziemassvētkus

Sat, 13 Dec 2025 16:07:00 +0000

Eiropā vajag daudz un dažādus imigrantus — lai ir, kas strādā (un vēl arī par tiem, kas skaļi atbalsta ideju, ka mums vajag imigrantus). Imigranti nāk no valstīm, kur nav labi — dažādu iemeslu dēļ. Galvenokārt, protams, tā iemesla dēļ, ka “baltie vīrieši” visu sabendēja. Nekādā gadījumā ne pašu dēļ — jo tādas taču paražas un darba kultūra.

Paradokss: atbraucot imigrantiem uz baltā vīrieša uzbūvēto (pārnestā nozīmē, protams — būvēja kāds cits, apspiests un vajāts), viņi uzreiz sāk ieviest kārtību, kāda bija pie viņiem mājās — ar savām paražām un darba tikumiem. Darba tikums saskan ar imigrantu “welkomistu” aizstāvjiem — tiem nav jāstrādā, bet vietējiem ir jāapmaksā viss un vēl jājūtas pateicīgiem, ka imigranti to vispār ir gatavi pieņemt.

Ar paražām — lēnām, bet nepārprotami — tiek ieviesti viņu uzskati par pasauli un tikumiem, jo… lai viņi šeit justos iekļauti un aicināti. Nevis tāpēc, ka viņiem būtu priekšroka pār vietējām tradīcijām.

Pat vairāk — viņu tradīcijas ir pilnas ar diskrimināciju pēc dzimuma, vecuma, reliģiskās piederības un seksuālās orientācijas. Bet imigrantu “welkomisti” uzstāj, ka tas ir jāpieņem, jo tas esot vienlīdzīgi. Vienlīdzīgi — nevis tā, ka katrs dara, kā grib, bet gan tā, ka visi dara tā, kā patīk tikko ieradušajam viesim no valsts, kur nav labi dzīvot. Visas paražu kroplās izpausmes, kas ierobežo daudzus, tiek ignorētas.

Tāpēc sāksim ar Ziemassvētku “cancelēšanu”: egli likt nedrīkst, jaundzimušajam Jēzum seju rādīt nedrīkst, vainagus uz durvīm neliks, Santu aizliegs. Tā ir imigrantu “welkomistu” taisnības un vienlīdzības izpratne. Un visa Eiropa (bet perspektīvā — pasaule) esot pelnījusi sodu par baltā vīrieša nodarījumiem kaut kad un kaut kur.

Pēc Ziemassvētku atcelšanas ģērbsim dāmas burkās, aizliegsim mūzikas instrumentus, aizliegsim jebkādas svētbildes, aizliegsim seksuālās minoritātes. Pārvērtīsim šo zemi par imigrantu izcelsmes zemi — lai viņi šeit justos kā mājās.

Nav saprotams — priekš kam tad viņi ir ieradušies šeit, ja grib dzīvot kā mājās? Vēl jo vairāk nav skaidrs, kāpēc imigrantu “welkomisti” nepalīdz viņiem veidot mājas, kā gribas, bez “balto vīriešu diktāta” turpat uz vietas, bet velk viņus uz baltā vīrieša izveidoto un joprojām (paldies Dievam) vēl pārvaldīto pasaulīti.